o rakstu es izlasīju pirms dažiem mēnešiem. Kas ir autors, es nezinu, bet, lūdzu, izlasiet...
„Blakus metro stacijai sēž sieviete nenosakāmā vecumā. Sievietes mati ir nemazgāti un nesakārtoti, viņas galva ir skumjās noliekta.
Sieviete sēž uz netīras zemes un viņai blakus atrodas soma, kurā cilvēki met naudu. Sievietes rokās, aizmidzis, guļ divus gadus vecs bērns. Viņš ir netīrā cepurē un netīrās drēbēs.
„Madonna ar mazuli” – vairāki garāmgājēji ziedos viņai naudu. Mūsu tipa cilvēki – mēs vienmēr izjūtam žēlumu pret tiem, kam veicies mazāk. Mēs esam gatavi dot nelaimīgajiem savu pēdējo kreklu, pēdējo santīmu no savas kabatas un nekad neaizdomājamies par citu problēmu. Liekas taču – palīdzam. „Labs darbs izdarīts”...
Ubadzei es gāju garām kādu mēnesi. Nedevu nekādu naudu, jo zināju, ka tā ir blēžu vadīta shēma un ubagu savāktā nauda tiks atdota tam, kurš tajā brīdī kontrolē ubagus konkrētajā teritorijā. Šiem blēžiem pieder vairāki luksusa īpašumi un mašīnas.
Ak jā, protams, arī ubags kaut ko var dabūt – pudeli vodkas vakarā un kebabu.
Tātad mēnesi vēlāk, visu laiku ejot garām ubadzei, pēkšņi kā zibens spēriens pār mani nāca apskaidrība...
Es stāvu pie krustojuma, blenžot uz mazuli, ģērbušos kā vienmēr – netīrā jakā. Es saprotu, ka tas ir „nepareizi”, mazulim atrasties netīrā metro stacijā no rīta līdz vakaram.
Bērns guļ. Nekad nešņukst, nekad neraud, vienmēr guļ, paslēpis savu seju tās sievietes celī, kas ir viņa MAMMA.
Vai kādam no jums, dārgie lasītāji, ir bērni? Atcerieties, cik daudz un bieži viņi gulēja viena, divu un trīs gadu vecumā? Divas stundas, maksimums trīs (un ne bez pārtraukumiem), pēcpusdienas snaudiens un atkal kustībā. Visu mēnesi, katru dienu ejot caur metro, es nekad netiku redzējis mazuli nomodā! Es paskatījos uz sīko bērneli, kura seja bija iespiesta mātes celī, tad uz pašu ubadzi, un manas aizdomas bija līdz galam nobriedušas.
„Kāpēc viņš visu laiku guļ?” Es pajautāju, blenžot uz bērnu.
Ubadze izlikās, ka mani nedzird. Viņa nolaida acis un paslēpa savu seju noplukušās jakas apkaklē. Es atkārtoju savu jautājumu. Sieviete atkal palūkojās augšup. Viņa skatījās kaut kur aiz manas muguras, nogurušām un pilnīgi aizkaitinātām acīm. Viņas skatiens bija tāds pats kā radībām no citas planētas.
„Atšujies...”, viņas lūpas nomurmināja.
„Kāpēc viņš guļ?!”, es gandrīz kliedzu...
Aiz muguras kāds uzlika roku uz mana pleca. Es paskatījos atpakaļ. Kāds vecs vīrs nosodoši uz mani skatījās:
„Ko tu gribi no viņas? Vai tad tu neredzi, cik viņai grūti klājas dzīvē... Ak ...” Viņš izvelk pāris monētas no savas kabatas un iemet tās ubadzes somā.
Ubadze pārmeta sev krustu, savilka pazemīgu un mūžīgas pateicības grimasi.
Varu saderēt, ka mājās viņš stāstīs, kā aizsargājis nabadzīgu, izmisušu sievieti no nejūtīga vīrieša uzmācības metro stacijā.
Nākamajā dienā es piezvanīju draugam. Tas bija savāds vīrs ar olīvveida acīm, romāņu tautības. Viņš bija spējis izmācīties tikai trīs ar pus gadus, tomēr pilnīgais izglītības trūkums nepasargāja viņu no pārvietošanās pa pilsētas ielām ar ļoti dārgām ārzemju mašīnām un dzīvošanas „nelielā” mājā ar neskaitāmi daudziem logiem un balkoniem.
No sava drauga es spēju izvilkt, ka šis bizness par spīti šķietamajai spontanitātei ir ļoti labi organizēts. To uzrauga organizētas ubagošanas bandas. Izmantoties bērni tiek „izīrēti” no alkoholiķu ģimenēm vai vienkārši nozagti.
Man vajadzēja dabūt atbildi uz jautājumu – kāpēc bērns visu laiku guļ? Un es to saņēmu. Mans draugs Čigāns pateica frāzi – pilnīgi ierasti, mierīgā balsī, kas mani iedzina šokā, it kā viņš runātu par laika prognozi:
„Viņi ir zem heroīna, vai vodkas ...”
Es biju kā uz mutes pasists. „Kas ir zem heroīna? Kas – zem vodkas?!”
Viņš atbildēja: „Bērns, tā viņš nekliedz. Sieviete ar viņu sēdēs visu dienu, iedomājies, cik viņam kļūtu garlaicīgi?”
Lai bērns nogulētu visu dienu, tas ir sapumpēts ar vodku vai narkotikām. Protams, bērnu ķermeņi nespēj izciest šādu šoku. Un bērni bieži mirst. Visbriesmīgākais ir tas, ka bērni dažkārt nomirst „darbadienas” laikā. Un iedomātajai mātei savās rokās ir jātur kārtējais mirušais bērns līdz pat vakaram. Tādi ir noteikumi. Un garāmgājēji metīs naudu viņas somā un ticēs, ka viņi ir līdzjūtīgi – palīdz „mātei vientuļniecei”...
... Nākamajā dienā es gāju garām tai pašai metro stacijai. Es sagādāju sev žurnālista apliecību un biju gatavs nopietnai sarunai. Bet nekāda saruna man neizdevās. Viss notika šādi ...
Sieviete sēdēja uz zemes un rokās viņai bija mazulis. Es viņai pajautāju uzrādīt dokumentus par bērnu, un, kas bija daudz svarīgāk, atbildēt, kur ir vakardienas mazulis. Viņa mani pilnībā ignorēja.
Bet manus jautājumus neignorēja garāmgājēji. Man teica, ka es esot jucis, kliegdams uz nabaga ubadzi ar bērnu. Beigu beigās, mani nokauninātu eskortēja laukā no metro stacijas. Vienīgā lieta, kas atlika bija policijas izsaukšana. Kad policija atbrauca, ubadze ar visu bērnu bija pazudusi. Es paliku stāvot, ar sajūtu, ka cīnos ar vējdzirnavām.
Kad jūs redzat metro, uz ielas, vai jebkur citur sievieti ar bērnu, kas ubago, padomājiet pirms jūsu roka sniedzas pēc naudas. Padomājiet šādi – ja nebūtu simtiem tūkstošu pasniegto monētu, šāds bizness izmirtu. Bizness izmirtu un nebūtu vairs bērnu, kas piepildīti ar vodku vai narkotikām. Neskatieties uz guļošo bērnu ar mīlestību. Saskatiet šausmas... Izlasot šo rakstu, jūs tagad zināt – kāpēc bērni ubagu rokās guļ.
Nezināms autors
P.S.
Ja vien jūs pārsūtīsiet šo rakstu vai vienkārši noklikšķināsiet „Ieteikt”, arī jūsu draugi to izlasīs. Un kad jūs atkal izlemsiet atvērt savu maku, lai iemestu ubaga somā monētu, atcerieties, ka šī labdarība var maksāt vēl vienam bērnam dzīvību.”
434
