Kā ir ar jums ,jūs bieži jūtas līdzi savai otrai pusītei,nu piemēram,jūs sarakstaties ar sms,un viņš saka,ka viņam ir daudz darba sodien darbā,un jūs rakstat,ka ļoti žēl man tevis,gribētu tevi samīļot utt.
Un kā ir ikdienā kad esat darbā,viens vai otrs no jums,sarakstaties ar sms,sazvanaties? :)
Es padomaju ka Tu te par empātiju runāsi:) Darbā strādājam, viens otru netraucējam. Līdzi nejūtam, jo darbi abiem patīk. Jutu līdzi kad sen atpakal 2 mēnešus bija bez darba.
Jūtu līdzi, ja viņam ir problēmas ar kaut ko darbā, kaut kas īsti neiet vai laika pietrūkst visam, jo tad līdzi šad un tad nevajadzīgs stress nāk, bet ne jau tāpēc, ka ikdienā jāstrādā žēloju viņu, jo tad man savādāk būtu katru dienu jājūt līdzi, jo mans kārtīgs darbaholiķis, kuram savs darbs patīk - tieši priecājos, ka viņam ir tāds darbs.
Tādas sms nesūtu un nežēloju, principā zvanu tikai, ja kaut ko ļoti vajag, jo nepatīk viņu lieki traucēt, jo parasti aizņemts ir.
Pagaidām tāds galīgākais sākumposmiņš tam visam, tāpēc jā - parakstamies arī dienas laikā ar sms, un abi gaidam darba dienas beigas, lai varētu satikties :)
Kad abi esam darbā,tad lielākoties sazinamies tikai tad,ja ir kaut kas ļoti steidzams vai nopietns. Nav mums tāda brīvā laika, lai rakstītu sms vai minūtēm ilgi sarunātos pa telefonu un viens otram mīļi dūdinātu austiņā. Protams,šad tad gadās arī brīži,ka tāpat apjautājamies viens otram,kā darbā utt.,ja ir brīvāks laiks.
nē, nekad neko tādu neesmu rakstījusi. man vispār ļoti reti kādu ir žēl, ja neskaita manu ģimeni. :) :D nežēloju, bet uzmundrinu. racionāli saprotu, ka viņam laikam grūti, vnk pasaku kko labu vai sapurinošu un viss.
Sazvanamies ikdienā darba laikā tikai retos gadījumos - ja kāds no mums būs vēlāk mājās, nekā plānots; ja kaut kas ārkārtējs noticis.
Kādu sms (biežāk gan ziņa whatapā) kādu smieklīgu joku vai skype video nosūtam otram - lai brīvā brīdī noskatās, kaut vai mājās.
Bet nu viņam regulāri daudz darba, sabužinam viens otru mājās. Vispār neesmu no tiem cilvēkiem, kam patīk salkanos tekstus rakstīt - labāk daru, nekā runāju :D
Nē,jo viņš mūždien pārspīlē. Nu piemēram šis klasiskais "daudz darba". Es uzskatu,ka tā ir normāla darba situācija un te nav ko žēlot vai viņam besīties.
nu dēļ tā, ka draugam ir grūta diena, es depresijā nekritīšu, bet noteikti viņu vakarā palutināšu, piemēram, ar kādu īpašāku ēdienu vai pēdu masāžu. noteiktu uzklausu viņu un pēc trakas darba dienas nekrītu virsū ar stulbiem jautājumiem.
pa dienu sazvanamies vai sarakstamies. ne jau n-tās reizes, bet vienreiz dienā noteikti. nu, ja galīgi nav laika, tad neko, bet neviens no mums par to neapvainojas un speciāli tā nedara.
Principā nesarakstamies. Tikai tad,ja tiešām kaut kas notiek. Tad uzbliežam pa sms. Bet pamatā- pusdienlaikā sazvanamies vienmēr. tad arī apspriežam,kas un kā.
Kad naktsmaiņas viņam, tad gan pirms manas gulētiešanas uzaksta,ka ribēto mājās utt...novēl arlabunakti vienmēr.
Nē. Jūtu viņam līdzi, ja kaut kas notiek, rodas kādas problēmas utt, bet ne jau par strādāšanu un darbu daudzumu. Darba laikā viņu traucēju tikai, ja kkas steidzams, jo viņam ir daudz darba un nav laika rakstīt muļķīgas sms vai pļāpāt ar mani par neko. Visu varam izrunāt vakarā mājās vai vakarā pa skype, ja viņam ir darba komandējums. Ja nedzīvotu kopā, tad gan jau būtu citādi, bet kopā dzīvojot - vienkārši nejūtam vajadzību pēc komunikācijas vēl pa dienu(izņēmumi, kā jau minēju - ja kkas svarīgs), jo par visu pēc sirds patikas varam izrunāties vakarā.
Sms, pēdējā laikā rakstam reti , pārsvarā sazvanamies, esmu no tām , kas uzskata, ka 5 min neko nemainīs un ja Tev ir laiks aiziet uz wc tad ir arī laiks sarunai ar mani ... :)
Bet es labāk gribētu, lai mani pažēlo ....
ja Tev ir laiks aiziet uz wc tad ir arī laiks sarunai ar mani
es domāju līdzīgi, bet, ja vienu vai divas dienas man nepiezvana pusdienas laikā, tad traci neceļu.
stundām ilgi nerunājam, bet tāpat gandrīz vienmēr ir lietas, kas līdz vakaram nevar gaidīt.
Es parasti iepriekšējā vakarā uzzinu, kas viņu sagaida rīt. Ja viņš saka, ka rīt būs aizņemta un smaga diena - es necenšos pa visu vēl sūtīt sms. Bet atnākot mājās, tad gan painteresējos kā viņš ir izcīnījies pa darbu utt. Bet tā reti, kad sanāk bombardēt ar sms. :D Parasti es uzzvanu, kad braucu mājās. Vai arī viņš pa dienu man atsūta sms, ja viņam darbā ir brīvāks laiks.
Kad esam šķirti un viņš ir darbā, tad cenšos netraucēt, lai gan bieži sanāk aprunāties par to, kā abi jūtamies, kas jauns notiek un tā. Viņš lielākoties ir sarunu iniciators. Bet kad esmu pie viņa, tad gan klusēju, ļauju strādāt (ja vien nav kas ārkārtējs) un gaidu mājās. :)
517
