Mazuļi - skorpioni

tiešām ne 1 nav skorpions?

Es pati esmu skorpions. :D

es ar :D

Man ir!

Man ir

Es esmu skorpions. Un mana jaunākā pusmāsa (zem 1g veca) arī ir skorpions. Abas kā zīdaiņi bijām ļoti enerģiskas, smaidīgas, mierīgas. Tas ir, es biju, viņa ir.

Radziņi aug vēlāk ;)

Nu, ne radziņi, bet.. raksturs. Ai. :D

es pati esmu skorpions. par sevi varu pateikt, ka bērni skorpioni ir ļoti spītīgi.

Mans mazais žiperis ir skorpions.

Man ir tāda situācija, ka brīžiem šķiet, ka netieku galā ar savu mazo. Viņš ir aktīvs, principā pat nevis aktīvs, bet super aktīvs un ārkārtīgi spītīgs. Ir ļoti grūti kaut ko sarunāt, gandrīz neiespējami. Piemēram, ja mēs ejam ārā, viņš mani vispār neklausa, skrien prom, visur mēģina ielīst, utt. Man pašai šķiet, ka jāiet pie psihologa (man). Tēti viņš klausa vairāk. Man vajadzētu padomu no skorpionu māmiņām - kā var tikt galā ar savu mazo atvasīti, lai viņš sāktu ieklausīties manī. Bērnam gandrīz 3 gadi.

Tu varbūt pielaidīgāka esi nekā tētis? Vairāk atļauj, mazāk aizliedz, līdz ar to mazais atļaujas vairāk neklausīt, jo zina, ka par to nekas nebūs? Ja bērns ir aktīvs, ejiet uz laukumiem, vietām, kur var izskrieties, izlekties, ja bērnam nav kur izlikt enerģiju, nez vai viņš vispār klausās, ko saka, man liekas, ka drīzāk skatās, kur ielīst vai uzrāpties. :D
Mani arī bērns neklausīja - ļoti labi saprata, bet ne pa kam neklausīja, runāju, skaidroju tik ilgi, kamēr uzklausīja un meklējām kompromisus.

Jā, tā arī ir, viņš zin, ka nekā nebūs. Bet tas skorpiona raksturs - viņš nepakļaujas ne pa kam. Vienmēr vēlas gūt virsroku. Piemēram, ja viņš ir sagribējis veikalā ielīst ratos - mašīnītē un vizināties, tad viņš to izdarīs. Ja mēs neļaujam un lūdzam iet prom, mēģinam novērst uzmanību, sāk kliegt, pretoties un nenomierinās ne pa kam. Vienreiz to redzēja arī mūsu daktere un viņa teica, ka ar siksnu te neko nepanāksi. Mums bija dārziņā psihologs, paskatījās un teica, ka puika ir ļoti gudrs (kā jau visi skorpioni) un viņam nav interesanti ar tiem bērniem :) Teica, ka trūkst uzmanības, tad labojos, sāku pievērst vairāk uzmanības, uzlabojās uzvedība. Bet tagad nezinu, ko lai iesāk, jo veikalos ieiet nav iespējams, viņu viss interesē, viņš visur skrien, visur lien (pat aiz pārdevēju letēm) un pierunāt man neizdodas. Bieži lasu cālī, ka mammas netiek galā ar skorpioniem. Mājās atkal mazāk problēmu. Mierīgs, spēlējas, dod bučas, saka, ka esmu laba mamma :), bet kolīdz izejam ārā ... HELP!

Es ļoti labi Tevi saprotu, Mazais Zaķi. :)
Man arī brīžiem ir bijušas situācijas, kad liekas - viss, netieku galā. Atzīšos, esmu pat raudājusi aiz bezspēcības, kad liekas, ka neprotu un nevaru tikt galā ar savu bērnu. Bet tas ātri pāriet. Liela zinātkāre, aktivitāte un spītība - tāds nu ir viņa raksturs un to mēģinu pieņemt.Mazais ir īsts pasaules izzinātājs, drošs, ātri sadraudzējas ar citiem bērniem. Tāpat esmu sapratusi, ka ar manu bērnu ir jānodarbojas, visu laiku jāpiedāvā kaut kādas nodarbošanās. Pēriens kā līdzeklis tiešām neder, to esmu sapratusi - drīzāk palīdz situācijas izrunāšana, kompromisa meklēšana.

Ja mazais negrib labi veikalā uzvesties, tad neej uz veikalu ar viņu - paskaidro viņam, kāpēc neņem viņu līdzi. Pēc kāda laika - mēģiniet iet kopā, pirms tam pārrunājot, kā uzvesties.

Es esmu sapratusi, ka ar manu mazo skorpionu vislabāk ir meklēt kompromisus un runāt tieši, bez aplinkiem. Ir brīži, kad viņš grib dominēt pār vecākiem, mēģinām to nepieļaut.

Lauvene, tu lasi manas domas. Arī es esmu raudājusi aiz bezspēcības un ne to vien. Manējais arī ir ļoti drošs, var parunāt uz ielas savā bērnu valodā ar tantēm, onkuļiem, sadraudzējas ar visiem 2 minūšu laikā, nekādu kompleksu, to teica arī audzinātāja, pārāk drošsirdīgs.

Man pašai tas ir ļoti savādi, jo es bērnībā biju ļoti klusa un kautrīga. Bet mazais tādus vārdus kā kautrība nepazīst.

Tas ko tu stāsti par aktivitātēm arī ir tieši desmitniekā. Es arī mēģinu atklāt viņam dažādas nodarbības - bumbas mesšana, krāsošana, kūku cepšan, nu visu ko vien varu iedomāties. Tas prasa šausmīgi daudz laika, pacietības un enerģijas, bet arī rezultāti ir redzami.

No vairākiem cilvēkiem esmu dabūjusi padomu neiet ar mazo veikalā (par bērnu preču veikalu vispār atsevišķs stāsts), pagaidām pie tā pieturos, bet brīžiem gribās, lai manējais ir tāds pats kā citi bērni, kas staigā ar mammu sadevušies rokās..

Jebkurā gadījumā pie psihologa mums ir jāiet, jo vēlos saprast gan viņu, gan sevi un dzīvot harmonijā. Mana kolēģe iet un saka, ka viņiem ļoti palīdz :)