:)
huu, beidzot esmu nobriedusi runāt par savu problēmu.. Tātad ar viņu esam pazīstami mēnesi, pirmajās tikšanās reizēs viss bija ideāli, varējām runāties visu nakti, bez jebkādas aiztures, nu patiešām runāju par to, kas mani dara laimīgu, arī par smagākām lietām, neiztika mūsu saruna bez asarām no manas puses :) bet nu jā, jo biežāk tiekamies, saprotu, ka vairs nespēju (nevis negribu) neko par sevi atklāt, ļoti, ļoti grūti to izskaidrot, liekas, ka manas domas, sajūtas - tās pieder man. Un ja es pastāsu kko tādu ļoti personīgu, pēc tam domāju - bāc, viņs tagad to zina. Skan dīvaini, bet laikam jūtu, ka lēnām zūd tā siena, ko biju ap sevi uzcēlusi, jo nekad nevienam neesmu stāstījusi kko personīgu, bijušie klasesbiedri, ar kurien pavadīti 12 gadi, tāpat saka, ka mani nepazīstot. Interesanti, taču vēlos beidzot kādam uzticēties, bet kā lai to iemācos?
Esmu domājusi par psihologa apmeklēšanu, domāju, ja būs lieka nauda, noteikti to izmantošu! Jūsuprāt, palīdzēs? Varbūt kādai ir bijis līdzīgi - kā ar to tikāt galā? :)
Paldies :)
3675
