Padalīšos ar savu stāstu un pāris viedokļus pajautāšu :)
Pirms trijiem gadiem iepazinos ar savu labāko draugu - gudrs, sirsnīgs, atlētisks basketbolists. Man līdz tam bija kaut kāds nepareizs priekšstats,ka visi basketbolisti ir tusētāji, dzērāji un vēja grābšļi - kļūdījos. Vispār jau tas kā iepazināmies bija gana episki - braucu ar viņa komandu mājās no spēles, kaut kā gadījās, ka iesēdos viņa vietā, protams, nezināju,ka vieta ir kādam rezervēta. Viņš pienāca un teica: "Atvaino,bet tā ir mana vieta". Sākumā domāju,kas par muļķi, kāda gan nozīme vietai, piecēlos, paskatījos riņķī un secināju,ka viss, pilnīgi viss ir aizņemts. Viņš arī to pamanīja un piedāvāja sēdēt viņam blakus. Es ar savu saskābušo sejiņu apsēdos un gribēju austiņās mūziku paklausīties,bet mans sola biedrs uzsāka sarunu,tā nu visu ceļu norunājāmies, nosmējāmies :) Jau tad sapratu, ka lielisks cilvēks,bet nekādu simpātiju, likās, ka viņš ir visuzticamākais cilvēks pasaulē, tāda uzticības sajūta radās, apmainījāmies ar numuriem un skype segvārdiem. Turpinājām bieži kontaktēties, kopā pastaigāties, bet kā draugi, stāstījām viens otram par savām mīlas ķibelēm, pilnīgi atklāti, kā brālis ar māsu. Tik atklāti neesmu pat ar draudzenēm runājusi. Vissirsnīgākais bija kāds vakars pagājušā gada oktobrī- aizgāju pie viņa ciemos galīgi sašļukusi, jo to, kas bija palicis no manām attiecībām ar bijušo draugu neizdevās izglābt, lai kā centāmies. Tad nu aizbraucu pie sava labākā drauga, kuram arī bija līdzīga situācija un visu vakaru abi bimbājām kā mazi bērni, kad nedabū konfekti, skatījāmies tizlas filmas, smējāmies un atkal raudājām.
Šī gada sākumā mani galīgi sāka tracināt draugi un ģimene, kuri nesaprata mūsu brāļa - māsas attiecības. Mamma visu laiku skandināja - meitene un puisis nekad nevar būt tikai draugi,NEVAR. Es uz to vienmēr asi reaģēju, jo nu es taču nejutu nekādas simpātijas, domāju, ka visi galīgi galvas saspieduši.
Tā es domāju līdz zināmam brīdim - puisim piedāvāja jaunu līgumu citā pilsētā, tajā brīdī tad es arī sapratu, ka bez viņa nevaru iedomāties savu dzīvi un tādas jūtas parasti nav pret vienkāršiem draugiem..
Tās divas nedēļas, kas viņam bija dotas, lai izlemtu, kā rīkoties, bija vienas no grūtākajām manā dzīvē, pat pārcelšanās uz ASV nebija tik smaga. Mēs pat paspējām sastrīdēties, abi kaut kādi dīvainīši - viens bez otra nevar, bet pateikt otram arī nevar.
Vienu dienu pirms viņa došanās prom, izdomājām, ka ir jāizrunājas, izrunājām arī visu un iekāpām arī attiecību nākamajā līmenī, pilnīgi negaidīti. Un tad jau pēc pāris dienām es attapos savā istabā pakojot mantas jaunai dzīvei Bostonā, sajūtas bija neaprakstāmas! Īpaši tāpēc, ka vēl pirms mēneša nebiju aptvērusi, ka mīlu savu labāko draugu un gribu ar viņu būt visu savu dzīvi, bet tagad pakoju mantas, atstāju daudzas lietas pusratā un dodos pretī jaunajai dzīvei.
Tagad jau 5 mēnešus dzīvojam kopā, pieteicās bēbītis :) Pieļauju, ka būs arī nosodījums, ka tik mazu laiku dzīvo kopā un jau bērnu gaida, bet zinu, ka mīlu šo cilvēku un gribu būt ar viņu visu mūžu, tāpēc, kad kļūt par vecākiem, patiesībā nav nemaz tik svarīgi. Speciāli plānots nebija, bet tas ir tas skaistākais!
Tātad jautājums - vai šeit ir kāda meitene no ASV? Man ir tika daudz nesaprotamu lietu par bērnu - ja tētis amerikānis,tad mazajam automātiski būs Amerikas pilsonība? Man pašai ir green card, tāpēc par kāzām mums problēmu nebūs, aprēķina laulību utt,nepiesies, bet par bērna pilsonību gribas laicīgi zināt :)
Otrs jautājums par grūtnieču kursiem ASV? Iespējams, ka par agru domāt :D
Skatos, ka traki garš teksts sanāca, bet esmu tik laimīga, ka gribēju arī ar citām padalīties ;)
7
