Vai es deru šai profesijai?

nu tu jau vair vēl visu mainīt. izmācies tas, kas tev tīk un maini darbu. nav garantija, ka tev tā dārznieka profesija patiks beigās vairāk kā šī.

Man ir līdzīga situācija. Viena no manām profesijām ir sabiedrisko attiecību speciāliste, arī strādāju šajā jomā. Bet absolūti neesmu komunikabls un uz āru vērsts cilvēks :)

Es esmu viens no tiem, kam diploms ir pakaļā, jo pilnīgi nav tas, ko es vēlos - studiju programmā daļēji ''lika'' iestāties mamma, daļēji pašai likās, ka atvērs mani (iemesls tāds pats kā tev), jau studejot sapratu, ka nav priekš manis - BET studiju maiņu atturēja lielais kredīts, ko tagad protams nožēloju.

Skola pabeigta, kredīts liels - bet pa līniju netaisos pilnīgi neko darīt, neinteresē. Kā es jūts tā dēļ? Diezgan sūdīgi.

Saprotu tevi, jo arī neesmu diži sabiedriska un baigi vērsta uz aktīvu komunikāciju ar svešiem cilvēkiem.
Ja būtu tādā situācijā kā tu, es laikam pagaidām vilktu šo darbu(jo labāk būt kkādā darbā nekā vispār bez tā), taču paralēli meklētu kko citu. Vadītos pēc savām interesēm un personības, un meklētu vai nu, kur mācīties vai citu darbu, kas man atbilstu vairāk.

Izklausās pēc manis. Arī esmu izmācījusies to pašu ko tu, tikai es pati darbojos savā uzņēmumā. Aizgāju mācīties šo specialitāti tāpēc, ka interesēja mārketings, taču biju ļoti nekomunikabla. Ar savējiem jā, bet tiklīdz bija publiskās uzstāšanās un tādas lietas, tā bēgu kā no kaut kā biresmīga. Un tad es izdomāju, ka tas ir liels trūkums manī, domāju, ka studiju laikā "pārkāpšu" sev pāri. Un tā arī notika. Man nav ne mazāko problēmu vadīt savu biznesu, sapulces, tikšanaās, prezentācijas. Taču joprojām vislabāk jūtos viena čubinoties pie datora un plānojot, kārtojot visas lietas. Tas jau nav nekas slikts, tas vairāk ir tāds pašai sev pārbaudījums, kurā tu pilnevido savu trūkumu komunicēt efektīvi ar cilvēkiem, iziet ārpus savas komforta zonas. Ja man ikdienā ir kāds izteikti publisks pasākums vai lielā saulce, tad es to uztveru kā sevis pārbaudīšanu un pilnveidošanu. Mācos par tādām lietām neuztraukties un neizjust diskomfortu, kad uz mani skatās daudz acu un gaida manu viedokli. Mans mērķis sev ir sasniegt brīdi, ka manī neizraisa šīs komunikācijas ne mazāko diskomfortu, tā, lai netraucē man būt.

Vai nu dzīve tev piespēlējusi profesiju, kurā tev ir jāiemācās pārkāpt pāri savai komforta zonai vai arī dzīvē pienācis laiks kaut ko krasi mainīt un tas nav priekš tevis. Meklē atbildi sevī. Ja vēlies kaislīgi darīt kaut ko citu - dari to, ja šaubies, varbūt vienkārši sevi vēl ir jāattīsta šeit pat!

Es šo visu nelasīju, bet es varu tikai Tevi apsveikt, jo Tu esi iedrošinājums man, jo es arī neesmu baigā sab.dvēsele, taču vēlos strādāt šajā nozarē. Un ja reiz Tu strādā augstā amatā, tad laikam bez tās zvanīšanās var iztikt. Neuzskatu, ka ja neesi sabiedribas dvēsele, tad PR Tev neder. Manliekas, ka tas ir labi, bet tā nav obligāta prasība. Galu galā PR ir ļoti plaša joma.

Es gan nemācos programmā, kas saistīta ar sab. attiec., bet gan saistībā ar inženierzinātnēm un praksējoties esmu sapratusi, ka manis izvēlētā studija programma ir ar daudziem nekvalitatīviem robiem, kas mani ļoti apbēdina. Manās prakses vietās no manis prasa lietas, kuras es nepārzinu, jo viņi domā, ka man to visu augstskolā iemāca, bet tā tomēr nav. Līdz ar to, es sāku domāt, vai manis izvēlētā profesija ir man piemērota, jo es neteiktu, ka man ir baigais ķēriens šajā profesijā. Es darbojos pēc tāda paša principa kā autore - strādāju pēc labākās sirdsapziņas, kaut arī nepatīk. Vienīgā cerība nākotnē ir tikt kādā vadošākā amatā, citādāk būs jāiet kaut ko citu mācīties un vispār visu jāsāk no sākuma.

MAn tāpat kā Gangsters, ir divas lietas uz ko varētu pamainīt, bet kur garantjia ka mani ņems darbā. Gribu tādu darbu, kur klusums. kur lai iemācās runāt? :D Es pat nezinu kā var piezvanīt esmu satraumēta. :D