Vēlos izkratīt savu sirdi. Ir gājis laiks un sirsniņa atkal ir sasāpējusi, liekas, ka domas vienā putrā, loģiksi vairs nedomāju.
Decembrī mani pameta. Vel martā šajā pasā forumā izveidoju izmisuma pilnu diksusiju. Vai esmu aizmirsusi savu ex? Nē. Esmu tikai sapratusi, ka viņš nav manis vērts, ka nekad vairs neskrešu pakaļ vīrietim. Varu pateikt lielu paldies, ka viņs mani padarīja gudrāku un savā ziņā spēcīgāku. Vai vel mīlu? Šķiet, ka jā. Vai uzskatu par ideālo vīrieti un tādu, kuram ir pilnīgi viss ko var vēlēties? Pilnīgi un noteikti, ka nē!
Tajā brīdī, gluži kā slīcējs pie pēdējā salmiņa, es ķēros pie plāniem tik uz ārzemēm. Viņa dēļ biju atteikusies doties prom. Tagad mana apņemšanās un plāns ir īstenojies- es dodo jau pavisam drīz prom.
Ir viens liels BET. Lai cik apsurdi un neticami tas liktos- mana sirds atkal lūst.
Brīdī, kad rakstiju iepriekš pieminēto diskusiju es biju tādā stāvoklī, ka likās tūlīt tūlīt būs beigas.
Bet šeku reku- dzīve piespēleja vīrieti. Ja nemaldos trīs dienas pēc diskusijas. Domāju- pastaigāšu uz randiņiem un viss.
Lai cik arī dīvaini nebūtu- viņš nekļuva par "plāksteri". Viņš kļuva par vīrieti, kurš sadziedēja salauzto sirdi un pilnīgi nemanot lika iemīlēt viņu. Pat nemanot kontaktējamies un tikāmies jau katru dienu. Nemanot izveidojās kas vairak par parastu draudzbu, nemanot viņš kļuva man svarīgs.
Kāds viņš ir? Viņš ir vīrietis ar kuru vēlētos veidot ģimeni, vīrietis, kuru vēlētos par vīru un vīrietis no kura vēlētos bērnus. Es zinu to, ka sieviete, kura nākotnē būs ar viņu būs neizsakāmi laimīga. Viņai netrūks nekā.
Te nu nonāku strupceļā, es dodos prom. Uz ilgu laiku. Protams, ik pa četriem, trijiem mēnešiem uz laiku būtu LV, bet tas jau vairs nav būtiski. Neticu, ka tādas attāluma attiecības var īstenoties, ņemot vērā, ka neesam kopā pat pus gadu. Esmu tā, kura brauc prom, tādēļ lēmumu, ko darīs, kad aizbraukšu, pieņems vīrietis. Nesen sastrīdējāmies- lūdzu beidzot pateikt. Saņēmu atbildi- izlidošanas datumā mūsu attiecības beidzas, protams, ka saprotu viņu. Viņš ir vecumā, kad vēlas un arī redzu pēc viņa uzvedības, ka vēlas gimeni ar bērniem. To es nespēju sniegt.
Es zinu to, ka daudz viņam nozīmēju, bet šis nav gadijums, kad var teikt- mīlestībā ir iespējams viss.
Ko es vēlos ar šo diskusiju?
1. Vai jūsuprāt ir iespējams sākt mīlēt pēc attiecībām, kurās likās, ka ir lielā mīla jeb tā ir tikai ilūzija? Jums tā ir bijis?
2. Ko lai dara, lai nekristu "bedrē" jau atkal, kad nākas šķirties no vīrieša, kuru mīlu.
Iespējams šī diksusija ir bezjēdzīga, man vienkārši ir sasāpējusies sirds. Zinu, ka situāciju nevar tā pēc pāris teikumiem izprast, bet nevēlos sākt stastīt visus sīkumus.
64
