Pārlasot Cosmo.lv forumu, jāsecina, ka ir augsts to diskusiju īpatsvars, kas veltītas neuzticības, krāpšanas un greizsirdības tematiem. Arī man ir savs viedoklis šajos jautājumos, un ar to vēlētos šodien dalīties. Uzsveru, ka viss rakstītais atspoguļo tikai manu subjektīvo viedokli un uzskatus.
Turpmāk rakstītais satur atlasītus fragmentus, jo kopējais apjoms ir pārāk liels publicēšanai forumā.
Satikās, iemīlējās, apprecējās un dzīvoja kopā ilgi un laimīgi - tāds ir daudzu pasaku un lubeņu pamatmotīvs, taču diemžēl reālajā dzīvē viss ne tuvu nav tik rožaini. Abiem partneriem piemīt katram savas ambīcijas, intereses, vērtības, saliktās rakstura īpašības , trūkumi u.tml., tādēļ nevienas attiecības nav ideālas - jā, banāls secinājums. Nenovēršami, diviem cilvēkiem, mitinoties zem viena jumta vai regulāri satiekoties, rodas domstarpības, vēlme dominēt par otru, spītība. Saprotams, ka visi šie faktori negatīvā veidā ietekmē turpmākās pāra attiecības.
...
Kas īsti ir krāpšana - fiziska vai garīga neuzticība, meli, otra maldināšana? Šķiet, gandrīz katram no mums piemīt sava izpratne par šo jēdzienu, kas bieži vien ir atšķirīga no otra cilvēka pieņemtās. Pirmkārt, ikvienai krāpšanai ir kāds pamats jeb motīvs; otrkārt, ne vienmēr krāpējs apzinās savas rīcības sekas; treškārt, bieži krāpšana tiek slēpta.
Kādi gan varētu būt biežāk sastopamie motīvi? Es domāju, ka pirmais un galvenais iemesls ir visbanālākā rutīna, aizliegtā augļa vilinājums, vēlme izmēģināt ko jaunu un apliecināt sevi, kā arī atsaukt atmīņā tās satraucošās sajūtas, kuras izjūtam attiecību sākumā. Mēs visi esam cilvēki, tādēļ ir tik saprotama mūsu vēlme justies vajadzīgiem, īpašiem kādam citam, kā arī mīlētiem.
Bieži vien krāpēji rīkojas mirkļa un emociju iespaidā, īsti neapzinoties savas rīcības sekas. Protams, sastopami arī metodiskie gadījumi, bet tie, manuprāt, ir krietni retāki. Domāju, ka vairums cilvēku instinktīvi centīsies sevi pasargāt un noliegs vainu - tāda ir mūsu daba. Turklāt nereti vērojamas situācijas, kurās krāpēji patiesi mīl savu partneri un nevēlas nodarīt pāri vai sāpināt. Skan nedaudz paradoksāli - mīl, vēlas saudzēt, taču krāpj. Manuprāt, galvenais iemesls ir tāds, ka pastāv vairāku veidu mīlestības, no kurām ne visas ir saistītas ar kaisli. Pilnīgi spēju iedomāties situāciju, kurā viens partneris riskētu ar dzīvību, lai glābtu otru, tajā pat laikā nespēj būt fiziski uzticīgs - tik pretrunīgas būtnes mēs nu reiz esam.
...
Manā skatījumā uzticība ir nevis sevis ierobežošana, cīnoties ar vēlmi pēc iespējamas krāpšanas, un dzīvošana sakostiem zobiem, lai tikai neļautos kārdinājumam, bet gan godīgums pašam pret sevi un savu partneri. Partneri, kas ciena, atbalsta, ir blakus grūtos brīžos, nepamet nelaimē, lutina un mīl, bet reizi 10 gados stājas dzimumattiecībās ar kādu citu, es cienītu nesalīdzināmi vairāk par tādu, kas ir fiziski uzticīgs, taču nepārtraukti kaut ko pārmet, mēģina kontrolēt vai dominēt.
...
Kur neuzticība, tur greizsirdība, taču es vēlētos nodalīt patoloģisko greizsirdību, kas saistīta ar kādām psihiskām saslimšanām vai smagiem kompleksiem, un "normālo" greizsirdību, kas lielākā vai mazākā mērā piemīt vairumam cilvēku. Apzinos, ka daudzi man nepiekritīs, taču es uzskatu, ka greizsirdība nav normāla un liecina par indivīda mazvērtības sajūtu, privātīpašnieciskumu un infantilismu. Manuprāt, jo cilvēks ir veiksmīgāks, kaut ko vairāk sasniedzis dzīvē un pārliecinātāks par sevi, jo greizsirdība tam izpaužas mazāk. Saprotams, kāda gan interese slimīgi baidīties no partnera iespējamās krāpšanas vai ļoti to pārdzīvot, ja ikdiena saistīta ar aizraujošu darbu, tikšanos ar interesantiem cilvēkiem un gandarījumu par paša sasniegto. Savukārt sīks, neveiksmju vadīts cilvēciņš, kuram dzīvē gandrīz nekā nav, izņemot partneri, gandrīz vai prātu zaudēs greizsirdības dēļ, ja atklāsies, ka šis partneris ir krāpis.
...
Noslēgumā izklāstīšu savu personīgo attieksmi pret uzticību un krāpšanu, par pamatu ņemot bijušo laulību (tās iziršanas cēlonis nekādā veidā nebija saistīts ar krāpšanu). Manuprāt, svarīgākais ir nepakārtot visu dzīvi attiecībām, jo, kritiski skatoties, vairums no tām tomēr izjūk. Tā vietā labāk koncentrēties uz taustāmākiem, merkantilākiem mērķiem, piemēram, karjeru. Protams, ir svarīgi arī veltīt laiku savam partnerim, sniegt emocionālu atbalstu, nodrošināt kopīgu garīgo komfortu tas, manuprāt, ir daudz labāk nekā abu mocīšana ar pārmetumiem. Ir jāapzinās, ka ikvienam no mums var paslīdēt kāja - visi esam cilvēki -, taču jautājums drīzāk ir par to, cik bieži tas notiek un kāda ir krāpjošās puses attieksme pret mani. Mans viedoklis - ja man ar sievieti ir izveidojušās stabilas attiecības, kopīgi īpašumi, ir laba saskaņa, turklāt es katru dienu sajūtu, ka esmu viņai svarīgs, dārgs un viņa rūpējas par mani, tad spētu piedot epizodisku krāpšanu. Vēl vairāk - ja , piemēram, nejauši pamanītu viņu Jūrmalā, skūpstāmies ar kādu vīrieti, izliktos, ka vispār neesmu neko redzējis. Savukārt, ja sieviete pret mani izturētos slikti, vienaldzīgi, pavirši, tad pārtrauktu attiecības. Manuprāt, ne jau dzimumsakari ir krāpšana, bet gan sava partnera nostādīšana zemāk par to personu, ar kuru notiek krāpšanas process.
...
Esmu kategorisks pretinieks izspiegošanai, kontrolēšanai, partnera telefona un datora atklātai vai slēptai pārbaudei - tā rīkojas, manuprāt, tikai par sevi nepārliecināti, gļēvi un nožēlojami ļautiņi. Ja oponēsiet man par to "privātskolnieci", atbildēšu, ka esmu tiesīgs lietot savu datoru; viņas datoru gan nepārbaudītu.
...
Neuzskatu, ka krāpšana ir kas labs un jauks, jo tā tomēr ir zināma attiecību ideālu nodevība, bet mēs jau saprotams, ka pasaule nav tikai melna un balta, tādēļ atsevišķās situācijās sānsolis var pat uzlabot pamatattiecības, manuprāt. Taču allaž jārīkojas racionāli un jāapsver, vai tiešām partnera neuzticība ir tik nepiedodama - it īpaši tad, ja partnera ikdienas attieksme liecina par jūtām.
Kāda ir jūsu attieksme pret krāpšanu? Vai esat krāpušas vai tikušas krāptas? Vai uzskatāt sevi par greizsirdībām? Un savus partnerus?
893
