Ietekmējoties no diskusijas par kāju apmatojuma likvidāciju, nolēmu izveidot tēmu, kas veltīta valdošajiem stereotipiem par dzimumu uzvedības modeļiem skaistumkopšanas un ārienes aspektā, kā sabiedrībā akceptētajiem vīriešu maskulanitātes principiem.
Mana personīgā pārliecība, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, izpaužas arī šajā jautājumā, taču domāju, ka vispirms mums būtu jāmēģina vismaz ieskicēt vīrišķības definīcija. Atsaucoties uz bioloģiskās antropoloģijas atziņām, varam iesākumā definēt anatomiskās atšķirības star abiem dzimumiem, no kurām izriet arī atšķirīgie standarti, pēc kuriem tiek vērtēti konkrētā dzimuma pārstāvji. Nav nekāds noslēpums, ka statistiski cilvēku vīrišķajam dzimumam piemīt lielāks augums, augstāks kaulu blīvums, lielāks plaušu tilpums, biezāka āda utt. Sīku atšķirību ir ļoti daudz, un vairums norāda, ka vīrieša ķermenis evolucionāri ir vairāk piemērots spēkam un izturībai. Saprotams, ka, raugoties dzīvnieku pasaulē, ikviena mātīte izvēlas stiprāko, veselīgāko tēviņu, tādējādi nodrošinot labākos iespējamos pēcnācējus - tā darbojas dabiskā izlase.
Attīstoties cilvēku sabiedrībai, pieauga arī partnera izvēles selektivitāte, taču vēl arvien fiziskais spēks bija vadošais motīvs, jo tikai šis faktors spēja pasargāt no ienaidniekiem, iegūt (nomedīt) pārtiku u.tml. Cik noprotu, daudzas mūsdienu sievietes atsaucas tieši uz šo laikmetu, kad nepieciešams pamatot savu vīrišķā skaistuma etalonu. Tikai, cienītās dāmas, man uzreiz rodas jautājums - ja jau sievietes izvēlas savus partnerus, tīri dzīvnieciski instinktu vadītas (kvalitatīvs ģenētiskais materiāls, labi pēcnācēji), tad, sekojot šai loģikai, vīriešiem būtu jāizvēlas ļoti sievišķīgas sievietes, kuru ķermenis ir vislabāk piemērots bērnu dzemdēšanai un dzīvei skarbos apstākļos: masīvas (blīvāki, izturīgāki kauli), ar platiem gurniem (vieglāk dzemdēt), spēcīgas (arī augu vākšana tajos laikos prasīja ievērojamu fizisko spēku un izturību). Sakiet, vai pazīstat daudz vīriešu, kuriem tāds būtu sievietes ideāls? Neapšaubāmi, ka sastopami arī tādi, taču uzdrošināšos apgalvot, ka tas drīzāk uzskatāms par izņēmumu un vairākuma gaume ir tendēta uz "mazāk izturīgām" sievietēm. Interesanti, ka kādreiz, kā jau minēju, arī sievišķība tika asociēta ar veseliem pēcnācējiem, jaunību, spēku un izturību. Kādēļ gan mūsdienās reti vairs kurš sievišķību saista ar spēku - sievietes taču dēvē par "vājo dzimumu" -, bet vīriešiem joprojām tiek izvirzītas noteiktas fiziskās formas prasības?
Attīstoties sabiedrībai, kļūstot arvien komplicētākai tās struktūrai, sociālajām funkcijām un hierarhijai, spēka jēdziens lielā mērā transformējās un kļuva par apzīmējumu varai, proti, indivīda nefiziskajam spēkam un iespējām ietekmēt citus, izmantojot sev doto varu. Kā varu iegūt? Saprotams, ka iesākumā tas tika panākts, lietojot fizisko spēku, taču arvien pieaugošā dzīves sarežģītība radīja jaunu spēka veidu - prātu. Lai adaptētos mainīgās vides apstākļiem un izdzīvotu, bieži vien ar fizisko izturību vien bija par maz, tādēļ labākais līdzeklis, kas cilvēkiem līdz pat šai dienai piemīt, ir to prāts, kognitīvās spējas. Saprotams, ka cīņā par izdzīvošanu un varu mentālais spēks ātri vien izkonkurēja fizisko, tādēļ arī vīrišķības definīcijai vajadzēja mainīties, un tā mainījās. Jāņem gan vērā, ka fiziskais spēks ir vieglāk pamanāms, jo tomēr saistīts ar indivīda ārieni, kuru, kā zināms, allaž ieraugām pirmo.
No mūsdienu viedokļa raugoties uz cilvēcēs attīstību, jāsecina, ka, no vienas puses, vēstures gaitā esam piedzīvojuši fantastisku progresu, bet, no otras puses, nekur īpaši tālāk par alu cilvēkiem savā attīstībā neesam nokļuvuši. Manuprāt, iemesls ir tāds, ka evolūcija īpaši nepūlas mainīt iepriekš izveidoto, bet drīzāk pievieno jau esošajam jaunas funkcijas un iespējas. Domāju, ka cilvēks tam ir labs piemērs - esam saglabājuši visus savus primitīvos refleksus, instinktus, lai arī daudzi no tiem izdzīvošanai primāri jau sen vairs nav nepieciešami, piemēram, zosādas reflekss.
Kādus secinājumus varam izdarīt, izejot no iepriekšminētā?
Pirmkārt, cilvēks veidojies ilgstošā evolūcijas procesā, tādēļ mums sastopamas arī daudzas rudimentāras iezīmes, no kurām viena, manuprāt, varētu būt potenciālo partneru vērtēšanas kritēriji tieši sievietēm. Nav taču nekas slikts vai nosodāms, ja sievieti saista fiziski attīstīsi vīrieši! Taču nelaime vien tāda, ka jau sen nedzīvojam alās, arī attiecības starp cilvēkiem ir ļoti komplicētas, tādēļ, izvēloties potenciālo partneri, ir svarīgi nevadīties tikai pēc saviem primitīvajiem instinktiem, bet gan novērtēt vīrieša personību, prātu un raksturu. Otrs aspekts varētu būt sieviešu zemapziņā esošā vēlme saistīt varu ar spēku un vīrišķību. Latvijā monarhu ir visai maz, tādēļ par varas rīku daudzi uzskata finanšu resursus, un, protams, ka daļēji tā ir taisnība. Taču aicinu cilvēkus nebūt tik primitīviem. Ne vienmēr naudas apjoms ir tieši proporcionāls personības cilvēciskajām kvalitātēm, turklāt sievietēm nekas neliedz pašām dzīvē apliecināt sevi, iegūt neatkarību un materiālo labklājību. Saprotams, ka tas prasa daudz darba un pūļu, bet es cienu vienīgi tos cilvēkus, kas nebaidās grūtību. Šeit nonākam pie otrās sadaļas.
Otrkārt, visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Jā, vienlīdzīgi, nevis vienādi. Ja sieviete vēlas, lai vīrietis būtu fiziski spēcīgs (kā mednieks), tad būtu tikai loģiski, lai arī viņa pati būtu fiziski spēcīga un prastu, piemēram, ģērēt dzīvnieku ādas - varbūt tas ir pārspēlējums, taču ceru, ka manu domu sapratāt. Arī sociālā, ekonomiskā, politiskā aspektā esmu pārliecināts par abu dzimumu vienlīdzību. Manuprāt, sievietes nav pelnījušas nekādas īpašas tiesības tikai tādēļ, ka ir sievietes. Protams, tas nenozīmē, ka atbalstu nepieklājību, rupjību vai vardarbību pret sievietēm.
Treškārt, kā mēs varētu definēt sievišķības un vīrišķības jēdzienus mūsdienās? Manuprāt, šie abi jēdzieni būtībā ir identiski - ja cilvēkam piemīt prāts, briedums, rakstura stingrība, principi, mērķi savā dzīvē, tad šādu vīrišķā dzimuma cilvēku dēvēsim par vīrišķīgu, bet sievišķā - par sievišķīgu. Uzsvēršu vēlreiz, ka, manuprāt, sievišķībai nav nekāda sakara ar vājumu un bezpalīdzību - tādi ir vienīgi bērni, man šķiet.
Ceturtkārt, vai vīrietis kļūst mazāk vīrišķīgs, ja, piemēram, rūpējas par savu ārieni? Vēlētos uzdot pretjautājumu - vai, jūsuprāt, sieviete zaudē daļu savas sievišķības un šarma, ja vada automašīnu vai uzņēmumu? Jau trešajā sadaļā vienojāmies, ka vīrišķīgs ir prāts un briedums. Ja vīrietim piemīt visas šīs īpašības un vienlaikus viņš aizraujas ar skaistumkopšanu - tas, manuprāt, viņu padara pat vēl vīrišķīgāku, jo apliecina vīrieša cieņu pret savu ķermeni, kā arī drosmi nesekot kaut kādiem arhaiskiem stereotipiem.
Piektkārt, varētu padomāt, ka esmu bijis kritisks pret Māti Evolūciju, sakot, ka tā nepūlas labot iepriekšējo, bet, no otras puses, tad taču ir lieliski! Mēs katrs esam cilvēks - viens vesels, saprātīgais un dzīvnieciskais. Vienlaikus spējam gan just primitīvos instinktus un gūt baudas, gan arī izprast pasauli un apkārt notiekošo procesu likumsakarības. Spējam izjust iekāri un vienlaikus spējam just baudu no sava partnera cilvēcības, komunikācijas ar viņu. Uzdrošinos apgalvot, ka mēs būtu tik daudz zaudējuši bez savas dzīvnieciskās puses - prāts būtībā ir sauss un racionāls; savukārt bez cilvēciskā aspekta mēs neatšķirtos no visiem pārējiem dzīvniekiem.
Būsim cilvēki, pilnveidosim sevi, mācīsimies, attīstīsimies, nebaidīsimies grūtību, baudīsim sev atvēlēto laiku, nesatraucoties par kādiem stereotipiem, un dzīvosim tā, lai mēs justos brīvi!