Gadsimtiem sena problēma.
Man ir 26 gadi, pastāvīgs darbs, labi ienākumi, laba darba vieta, izglītība - nē, ģimene tik un tā turpina mācīt kā dzīvot.
Man vienubrīd bija ļoti neskaidras attiecības ar draugu, visa ģimene jau gaidīja kāzas, bijām saderinājušies. Nesen izšķīrāmies, bet nu atkal izdomājām meklēt ceļu atpakaļ vienam pie otra, šad tad satiekamies utt. Nu mana ģimene - vecāki, vecvecāki - bombardē ar ''vai nu tu precies un taisi bērnus, vai izbeidz šito!'', bet es negribu ne kāzas, ne bērnus. Johaidī, man ir tikai 24 gadi, man tāpat ir labi ar manu draugu, es viņam uzticos, man nevajag laulību solījumu un gredzenu pirkstā. Viņi to nesaprot.
Un arvien biežāk es dzirdu to, ka es jau palieku veca, kad es taisīšu bērnus, kaimiņiem arī redz jau ir mazmazbērni. Man riebjas mazi bērni, es nekādus bērnus negribu.
Mans tēvs domā, ka es esot ''slima'' un man jāiet ir pie ārsta (jo mana ''nenormālība'' ir tā, kas man neļaujot atrisināt attiecības ar draugu (respektīvi-vai nu rīt apprecēties vai šodien pat izšķirties pavisam) Nopietni! Viņš domā, ka tās ir vairogdziedzera problēmas un man jātaisa asinsanalīzes :D
Traks var palikt.
Viss jau tā apriebies, ka gribas mukt uz ārzemēm.
No otras puses, mums ir ģimenes draugi, arī pavecs pāris, kuri manai omai atzinušies, ka gribētu, lai es esmu viņu mazmeita, jo viņējā viņiem nav pietiekami laba - māksliniece, kura mētājoties pa dzīvi un nav kļuvusi par juristi.
Traģikomiski.
105
