Pēc 1gada

Pirmais gads jau ir tāda lidināšanās apkārt.
Otra pilnīga iepazīšana, kaut gan tas ir visu attiecību garumā,katru dienu uzzini ko jaunu :D

Kā ar kuru cilvēku. Ar vīru 1.gads bija traks, bet viņš mani bildināja jau pēc 8 mēnešu kopā būšanas. Ar bijušo kopā nolauzām 4 gadus, bet ar viņu pa visiem 4 gadiem nebija tā, kā ar vīru jau praktiski uzreiz.

Varbūt vēl kāda ? :)

Ļoti daudz ko - esmu daudz iepazinusi viņu. Pirms gada taču nepazinu viņu :D zinu, kas garšo/negaršo, patīk/nepatīk, ko dzīvē grib sasniegt. Tiešām ļoti daudz.

Bet ar ex draugu, līdzīgi kā *Mežrozīte* - pēc 4 gadu kopā būšanas it kā pazinu to cilvēku, bet laikam jau vienkārši negribēju redzēt to visu slikto. Pati aizvēru acis un izlikos, ka viss kārtībā.

pirms gada šajā laikā biju UK. daudz ko esmu sapratusi un izvērtējusi... dzīve iemācījusi jaunas lietas un devusi pieredzi kā NEVAJAG darīt...
un jā, liktenis nav muļķis, neļāva man nogrimt kopā ar cilvēku, bet deva iespēju palūkoties uz visu šo laiku ar citām acīm

Man mamma teica, ka cilvēku nevar iepazīt pat pēc 20 gadu kopdzīves(kad izšķīrās ar tēti, izrādās, nebija viņš tāds, kā viņai likās :D )

Ar vīru esam kopā 8 gadus, un laulībā 1 gadu.
Atceroties pirmo kopā būšanas gadu, kad sākām draudzēties - bija traki, lauzām viens otra raksturu. Iespējams, tas arī bija grūtākais gads mūsu attiecībās, jo pēc tā gada jau abi zinājām, ko sagaidīt.

Mazliet ārpus tēmas, bet, ja runājam par atšķirībām attiecībās starp laulību un vnk draudzību, tad laulība, jā, tā ir stabilitāte. Pēc laulībām mūsu attiecības mainījās, un uz labo pusi - mazāk strīdu, vairāk atbildības citam pret citu. Un galvenais - vairāk uzticības.

Man gads klauvē pie durvīm šajā laikā es ar viņu jūtos lieliski- kā labakie draugi, kā māsa un bralis un kā vienreizējs vīrietis man pie sāniem.
Laikam labi ir tas ka pirms tam daudzus gadus bijām pazīstami.
Bet nu tagad pēc gada zinu ko viņš dara, kas viņam patīk kas nē, un katru sejas vaibstu :D

Man mamma teica, ka cilvēku nevar iepazīt pat pēc 20 gadu kopdzīves

Diezgan loģiski, jo cilvēks pretī mainās- vērtības, prasības, uzskati. Arī aliņš var sākt cits garšot. :D

Ok, pie jautājuma :D Gads pēc attiecībām ir tāds foršs laiks, kad jaizvērtē vai ir vērts bīdīt ko nopietnu tālāk vai palidināties vēl nedaudz. :D

Vēl kāda? :)

Pēc viena gada es zināju, ka gribu ar viņu pavadīt visu atlikušo mūžu.... Vispār, jau es to sapratu pēc 1/2 gada :D , es ļoti uzticos savām iekšējām sajūtām , līdz šim viņas mani nav pievīlušas ....

Awww, num dāmas padalaties vēl ar savu laimi :)

Pēc gada? Tu joko :D Mums tūlīt jau 10 gadi būs, bet arvien atklāju ko jaunu par viņu ;)
Tagad atskatos uz pirmo gadu - nu pilnīgas rozā brilles uz acīm, jaunības maksimālisms, emocionalitāte un nereāli sapņi :D

Gads nav nekas, it sevišķi, jauniem cilvēkiem, kuru personība vēl tikai veidojas. Attiecībās esmu gandrīz 7 gadus, bet noteikti nevaru apgalvot, ka pazīstu viņu pilnībā. Cilvēki mainās, attiecības arī.

Lab, neesam vēl gadu kopā, kadi 10mēneši, bet šķiet es viņu vēl pilnībā nepazīstu - jo abi mainamies, pašlaik ir tas augšanas posms abiem, līdz ar to arī jūtas īstenībā ir nestabīlas.

man šķiet, ka nemaz nevajag iepazīt pilnībā, vai nu ir vai nav , tas maģiskai pievilkšanās spēks :)

Ņemšu vidējo aritmētisko no savām bijušajām attiecībām -
gada laikā visbiežāk cilvēks jau ir iepazīts tik ļoti, lai spētu uz viņu pilnībā paļauties, lai būtu izrunāti turpmākās dzīves plāni vai vismaz idejisks skatījums. Tāpat pēc viena gada attiecībām arī jau ir drošības sajūta, uzticība. Runāt var par visu. Negribas teikt, ka cilvēks pilnīgi iepazīts, jo tas noteikti notiek visu attiecību posmu, tomēr galvenās iezīmes, atsevišķi sīkumi, 'knifiņi' gan jau iepazīti :)

PROTAMS, tas viss laika gaitā nostiprinās, mainās, nekas nestāv uz vietas. Tomēr tie pamati stabilām attiecībām jau ir ielikti.

Man pirmais gads ir tāds nenopietnais periods. Pati neatklājos īpaši un nav tik izteikta intrese, lai otrs atklātos. Ja cilvēku pazīstu kā savu kabatu, tad man paliek garlaicīgi. Tāpēc cenšos šo iepazīšanas procesu paildzināt tik ilgi, cik vien iespējams :D

es tikai pēc 8 gadiem sāku iepazīt un vienalga ne līdz galam :D

Esmu attiecībās jau vairāk kā divarpus gadus un esmu sapratusi, ka bez viņa es noteikti būtu pavisam cits cilvēks. Pirmais gads bija diezgan grūts, jo bijām ļoti jauni, pieļāvām daudz kļūdu, centāmies viens otru izmainīt, atšķīrās viedokļi un uzskati u.c. Bet tagad, kaut arī joprojām esam diezgan jauni, tomēr esam nedaudz izauguši un iemācījuši viens otram daudz lietu, piemēram, es viņam iemācīju respektēt atšķirīgus uzskatus, bet viņš man ir uzaudzējis tādu kā raksturiņu :D, un esam beidzot iemācījušies arī uzticēties, bet tam vajadzēja kādus 2 gadus. Katrā ziņā tagad viss ir lieliski :)
Pilnībā iepazīt cilvēku, man šķiet, ir praktiski neiespējami, jo cilvēki tomēr nepārtraukti mainās, to arī esmu sapratusi šo attiecību laikā. Bet uzzināt, ko nozīmē katrs viņa sejas vaibsts, vai viņam garšo zupa ar krējumu vai bez un citus sīkumus, kas tomēr ir tik svarīgi, ir iespējams un forši. :)