Da labi, ko radi padomās - nu i problēma. Es tieši studiju (un citu lietu) sakarā bieži esmu pieņēmusi lēmumus, par ko radiem ir bijis daudz ko padomāt, ja ir vēlēšanās - arī esmu mainījusi studiju virzienu vairākkārt, pametusi iesākto pusratā, vēl šādi tādi izlēcieni, bet zini, radi klusē.
Kad man bija 18-19, tad bieži prasīja (tādā draudzīgā balstiņā) "Nu, vai tev jau arī ir draudziņš?" Es vēsā mierā - "nē". Ap 20+ gadi pārtrauca prasīt, nezinu gan kāpēc, varbūt lai mani netraumētu, varbūt tāpēc, ka tas tāds dead end jautājums sarunu ziņā.
Esmu bijusi viena dažādos dzīves posmos. Ar grāmatu uz kafejnīcu, manuprāt, iet ir forši. Tagad arī labprāt aizietu, bet vīrs, maita, grib nākt līdzi. Droši dodies viena uz pasākumiem, kursiem (kad kredītu uzvarēsi), brīvprātīgo darbu utt. Tā tev būs vieglāk iegūt jaunus paziņas, jo nebūs uzticamās draudzenes, ar kuru ieņemt pozīciju "mēs pret visu pasauli", kas mēdz atgrūst citus.
Man ir augstākā izglītība. Man pašai patika studijas, karjera gan no tā pagaidām nav sanākusi, lai gan vairs nav ne 20, ne 25 un pat ne 30 gadi. Nu i nekas. Domāju vēl kaut ko pamācīties. Radiem sūtīt oficiālus paziņojumus ierakstītā vēstulē netaisos, ja sanāks saruna par šo tēmu, varbūt viņiem pateikšu. Ja viņi kaut ko domā, lai. Es nekomentēju viņu dzīvi, viņiem pietiek prāta nekomentēt manējo.
Paliksi vecāka, tevi arī sāks mazāk uztraukt citi. Sāksi sevi mazāk salīdzināt ar citiem. Visas superveiksmīgās radinieces, kas, kamēr jaunas, visu darīja "pareizāk", nekā es, nekur tālāk, kā, es, šobrīd nav tikušas. Tad kur ir atšķirība? Dzīvo, kā pašai liekas pareizi.
127
