Manam tēvam bija ļoti labs studiju draugs. Ļoti gudrs cilvēks, matemātikas ģēnijs. Pēc 30 uzliesmoja šizofrēnijas simptomi. Visādi gāja, līdz vienā reizē viņš aizdedzināja savu māju. Tajās retajās reizēs, kad viņu izlaida no Jelgavas, viņš vienmēr nāca pie tēta ciemos. Biju sīka un atceros, cik ļoti man bija bail no viņa, piedevām viņš vēl augumā bija milzīgs. Gadiem ejot, arī tētis centās ar viņu kontaktēties pēc iespējas mazāk, citreiz pat netaisīja durvis vaļā un izlikās, ka neviena nav mājās. Jo tas cilvēks, ko pazini pirms tam, vairs nav, šī slimība ir briesmīga. Un nedomāju, ka ir vērts riskēt ar savu personīgo drošību tīri ziņkārības pēc.