Manam brālim (13 gadi) ir šizofrēnija un tas, ko jūs te ierakstījāt, ieskicē mums visiem ļoti smagu nākotni...
No savas pieredzes varu teikt, ka normālajā posmā viņš ir kā parasts bērns - zīmē, dauzās ar puišeļiem. Kad uznāk lēkme, apzog veikalus, pašu ģimeni. Ja mēģini viņam kaut ko skaidrot, kā mēs to darījām pirms diagnozes, viņš māj ar galvu, saka, ka visu saprot, bet dara pa savam. Ar šādu cilvēku ir bīstami dzīvot kopā, ja viņš nelieto medikamentus. Viņš var idejas uzplūdā iedomāties aizdedzināt paklāju. Manam brālim lieli emocionāli pārdzīvojumi izraisa lēkmes. Tās viņam ir aptuveni 2x gadā, pēc tam mēnesi jādzīvojas pa Jelgavas psihiatrisko slimnīcu. Parasti tas notiek vasarā, kad viņš nav nodarbināts skolā. Viņam arī ir mūžīgie plāni un idejas, kas jāīsteno, jāpārbauda. Tās ir neprātīgas un apmēros neizmērāmas, kā likums - neīstenojamas. Viņš nesaprot elementāras lietas - nedrīkst dedzināt šerkociņus iztabā un mest uz grīdas, jo aizdegsies māja; nedrīkst mammai zagt naudu, jo tad nebūs citiem, ko ēst, nedrīkst iet pāri valsts robežai (viņi dzīvo tieši pie robežas), jo viņam nav pases un lietuvieši var savākt un tā tālāk.
Domāju, ka , ja tu ar šo cilvēku plāno iepazīties, tev jāņem vērā tas, ka ir tādi šizofrēniķi, kas dusmās paliek agresīvi. Mans brālis man vienreiz meta ar krēslu, kad biju 8. grūtniecības mēnesī... Jebkurā gadījumā, piekritīšu Lancaster, man tā nešķiet prātīga doma. Iespējams, ka šis cilvēks nemaz nav bīstams, bet to tu nevari droši zināt. Bail iedomāties, kas ar mani būtu noticis tajā situācijā ar krēslu, ja man pretī būtu pieaudzis cilvēks...