Drāmas un nedienas

Manuprāt, ja otrs uzskata,ka runāšana ir lieka, tad ko panākt vai mainīt, ir tik pat kā neiespējami, es pat teiktu,ka neiespējami. Attciecības jau veidojas no diviem cilvēkiem..un tās jākopj un jaiegulda abiem. Ja nav pretimnājšanaz un morālais arī no otra...tad tas nav veselīgu attiecību modelis, manuprāt. Kā attiecībās runāšana var būt lieka...

Attiecības sastāv no diviem. Ja viens nav gatavs cīnīties, tad nekas nevar sanākt.

Var palīdzēt kāds kopīgs hobbijs, ceļojums, darbs vai jebkas, kur nebūsies gluži bezdarbībā, bet tomēr kādu laiku tikai divatā un spiesti runāt.

Teikšu tā, kā teicu kādai savai draudzenei, kurai ir līdzīgi jautājumi galvā - reizēm ir jānotiek kaut kam lielam (vai mazam), lai atvērtos acis, bet reizēm vienkārši ir jāpieņem lēmums vadoties pēc savām izjūtām. Varbūt jāpalūkojas uz cilvēku, kas tev blakus, jāatceras viss labais, jāsalīdzina ar slikto un jāsavelk brutāli plusiņi/mīnusiņi un jāpalūkojas arī spogulī uz sevi un jājautā sev - vai es esmu bijusi pietiekami laba, vai esmu upuris vai tomēr vainīgais? Īstās atbildes zināsi tikai tu. Un tā izanalizējot sevi un otru cilvēku var nonākt pie lēmuma. Ne pareizā, ne nepareizā, bet vienkārši pie lēmuma.

Un,

To vispār var kaut kā dabūt atpakaļ, ja otrs uzskata, ka runāšana ir lieka?

Jā. Klusēšana reizēm ir vērtīgāka par vārdiem.

Atzīstos, esmu bijusi vainīgā pie neskaitāmi daudzajiem strīdiem, bet nu šobrīd, kad viss mīļums, rūpes, atklātās sarunas ir pazudušas, un es tiešām cenšos laboties un izrunāties, pretī saņemu lielu NEKO.

Nezinu, vai vērts cīnīties un turpināt būt mīļai, sakost zobu un lauzt raksturu, lai turpinātu attiecības un varbūt kaut kad nākotnē otrs paliks tāds pats kā sākumā.
Vai arī... nu jā, doties katram uz savu pusi.

Un par ko tad tu tik strīdējies? Tas tev vispār ir pirmās attiecības?

Nav pirmās, kādas trešās/ceturtās.
Strīdu ir bijuši daudz, esam šķirušies arī 2 reizes. Pēc pirmās draugs zvanījās daudz, sagājām kopā, bija mīļāks nekā sākumā, jo it kā "saprata, ko bija zaudējis".
Pēc šīs saiešanas kopā vienkārši liekas, ka viss ir pretēji (lai gan abi gribējām saiet atpakaļ).

Esmu diez gan apjukusi, jo nu varu teikt, ka esmu bijusi iemīlējusies tikai 2x - pirmā mīlestība iegrūda man kreisajā paribē lielu dunci no mugurpuses un vēl nezināju, ko nozīmē mīlestības sāpes. Un šajā puisī iemīlējos bez plānošanas. Negribēju attiecības, bet nu attapos, kad jau dzīvojām kopā teju gadu.

Vispār, Kā Jūs atšķirat, ka tas, kas tur kopā ir stiprāks par to, kas šķir?

Ko darīt, ja saproti, ka ir pazudusi emocionālā/garīgā tuvība/rūpes (iespējams daudzo strīdu dēļ) attiecībās?


Tieši dēļ šī iemesla pirms neilga laiciņa izšķīros ar savu draugu...Viņš bija tas kurš pateica, ka vairs nav tās intereses, nav tās sailgošanās, jo pieradis pie tā, ka netiekamies tik biezi cik gribētos. Nav to jūtu kuras bija agrāk..Nav vairs tā, tapēc bieži kad atbrauca ciemos, nebija garīgā. Strīdējāmies mes bieži. Bet tagad saprotu, ka labāk arī ir, ka izšķīrāmies, jo savādak mēs mocitu viens otru. Jā...Bet atvērt acis, pārdzīvot to visu man palīdzēja kāds cits kuru satiku pāris dienas pēc šķirsanās. Tagad nav vairs tās sāpes sirsniņā. Jūtos ļoti labi, tikai jaunām attiecībām es gan vel gatava neesmu.