bez jēgas

1) Tev ir jāsakārto tas, kas atrodas Tavā galvā. Tavi uzskati par sevi. Jāpārdomā kompleksi, kādēļ tādi radušies. Jāpārdomā, kuri cilvēki Tevi ietekmē- varbūt vecāki? Vai viņi ir pelnījuši tik lielas tiesības?
2) Tev ir jānosaka mērķi savā dzīvē. Man ir saraksta formā- kas jāizdara. Ir arī trakas lietas, bet viss, kas izmet ārpus komforta zonas ceļ pašapziņu un pēc tam vari atcerēties- re, kā es toreiz paveicu to un to! Man ir lietas, ko es šobrīd laikam nespētu, bet, atceroties, sejai pārslīd smaids. :) Piemēram, ja ir kompleksi par ķermeni, aizej uz nūdistu pludmali :D
3) Lai dzīve neaizietu galīgi putrā, jāzina savas vērtības. Nevajag simts, nevajag 10, man ir 3 galvenās, kas vienmēr palīdz pieņemt lēmumus.

Tas viss nav ne viegli, ne ātri, ne skaisti, es tādam posmam gāju cauri 15-17 gadu vecumā, jā man bija ļoti dziļas traumas dvēselē. Pēc tam kļuvu par samērā patīkamu un sabiedrībai pieņemamu personu. :)

JA Tu tiešām esi gatava mainīties, arī šeit cosmo vari atrast pietiekami daudz meiteņu, kas var kļūt par Tavām draudzenēm, atbalstu.
Pirmā lieta, kas jāizdara- jābeidz žēloties jebkam un par jebko.

Veiksmi!

Zemapziņu var kontrolēt. Un kā vēl.

Esmu lasījusi - ja cilvēks 20 gadu vecumā nav spējis izveidot ciešu draudzību vai attiecības, viņš ir norakstīts

Ar to viss sākas. Tu tam pārāk tici. Sāc ticēs, kaut kad labākam, atrodi kādu citu, daudz labāku, pozitīvaku aforismu, atziņu, pieņēmumu - sauc to kā gribi. Un aizmirsti šo jokaino izlasīto teikumu, ko pārāk esi akcentējusi uz sevi.


"Mūsu nelaime ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas." (R.Blaumanis)

Beidz sevi analizēt.
Paskaties sev apkārt, kas tev ir dots. Sākums ir jābūvē no esošajiem resursiem.
Man pašai šāds posms ir bijis kopš sevi atceros, tikai nesen tam pārkāpu pāri. Tūlīt būs 21, jaunas paziņas pagaidām nav uzradušās, bet tagadējās mani uztver savādāk. Un līdz ar to komunikācija veidojas savādāka.
Ir jābeidz analizēt, ko tu dari tā, ko ne tā, ko viņš par tevi padomāja, varbūt tie jaunieši smējās par tevi. Tās ir iedomas, ja tev acīs neviens to nav pateicis. Un pat, ja ir, nepieņem to kā galēju taisnību, bet gan kā viedokli. Tu izskaties labi, tu esi gudra un tā arī ej uz priekšu, lai kāds mēģina pierādīt pretējo. Un tad pazudīs domas, ka kāds uz tevi dīvaini paskatījās. Līdz ar pozitīvo attieksmi pret sevi redzēsi pozitīvismu citos. Bet nedrīkst ieslīgt galējībās, ir jābūt reālisma piegaršai jebkur. Kaut gan dažreiz vajag izbaudīt kaut ko pēc pilnas programmas.
:)

Zemapziņu var apānīt. Esot cilvēkos, vnk ejot uz veikalu vai da jeb ko citu, tēlo un izliecies, ka esi pašpārliecināta, pašpietiekama un sev ļoti patīc. Jo biežāk tā tēlosi un tavuprāt melosi sev, tavs prāts un zemapziņa tam noticēs un pēc laika tu pat neatcerēcies, kas ir kautrība, zems pašvērtējums utt.
Un ne vienmēr vajag draugus. Dzīvo sev, nevis viņu iegūšanas dēļ.

alonely,tev no manis vēstule.

Zemapziņai var iestāstīt gandrīz jebko, ķermenim arī. Zemapziņa atkārto to, kas ikdienā griežas Tavās smadzenēs. Ja tās ir sevi nicinošas domas (kāda es resna, neviens mani nemīl), zemapziņa arī rīkojas tā, lai to piepildītu. Maini domas, mainīsies dzīve :)

Tev ir nepieciešams psihologs.