īsumā...
laikam jau drusku esmu nikna, tāpēc jau arī šeit rakstu, bet iespējams, pārspīlēju...vakardien nopirku gaļu un samarinēju, lai šodien kopā ar draugu brauktu pie viņa vecākiem laukos un nosvinētu ,ka draugam ar šodienu sākas atvaļinājums un man arī. Nūū un viņam tādi vecāki, kas vienmēr saka, ka gaida mūs, un lai braucam ciemos, viņi dzīvo kopā ar savu meitu un diviem viņas bērniem, tie jau protams nozīmē viņiem visu, bet draugs ( viņu dēls) nepieciešam īpaši tad, kad vajag kaut ko palīdzēt lauku darbos, tad nu kad pazvana fiksi jāskrien no pilsētas Rīgas palīgā. Es neesmu pret to.. taču vakardien draugs pazvana un saka, ka pēc darba uzreiz braucam pie jums cept šašliku... tēvs saka, ā nu labi, rīt gaidīsim . šodien draugs pazvana, un saka, ka šie esot jūrā, brauksim rīt, jo būs vēlu vakarā atpakaļ.
Esmu reāli dusmīga, jo viss taču bija sarunāts. Esmu arī nikna uz to, ka viņu meitai ir kas nepieciešams skrien uz visām debespusēm, bet tik nesmuki ,manuprāt, tagad tā atteikt. Mēs taču arī esam viņu bērni un tagad kādu laiku ( nedēļas trīs varbūt vairāk) nebijām ciemos. Laikam visvārāk dusma par to, ka vakar šmorēju to gaļu tādos daudzumos... nafig centos..
it kā sīkums, bet baigi paķēra. Ko Jūs par to sakāt?
518
