Kādreiz savas mājas ļoti mīlēju, bet kopš pārvācāmies uz jaunu dzīvokli, "mīļo māju" jēdziens ir teju pagaisis. Līdz ar to ir iestājusies sava veida vienaldzība par to, vai te kas mainās vai nē. Skumji atzīt un apjaust, bet pēdējā laikā to izjūtu sevišķi spilgti - ikreizi ierodoties, jūtos kā ciemiņš. Iespējams, arī tāpēc, ka daudz laika pavadu citā pilsētā, kur arī jūtos daudz siltāk nekā šeit. Tomēr faktu, ka pamazām atsvešinos no savām mājām un arī no ģimenes, ļoti pārdzīvoju.
Ar kārtību nekad neesmu bijusi uz "tu", vienīgais, ko tagad spēju kārtot, ir savas grāmatas - tās laikam nekad nepaliks novārtā, pat ja dzīvošu zem tilta.