Pareizā dzīve

Es tādu pasūtītu dirst,tā sulīgi,aizgrieztos un vēl, vidējo pirkstu izslējusi,aizčāpotu prom. :D

Nazīc - tas ir brutāli! :D

Cepums,
Nu bet tieši tā.Parasti ap to laiku,kad jāaprūpē vecāki,jau savi bērni lieli.Tad nu no bērnu aprūpes pārmetas uz vecāku aprūpi.

Antonello Viņa ir viens no tiem cilvēkiem,kas vienmēr zina labāk.


Viltīgā Lapsa nu zini arī tās draudzenes attieksme nebija nekas maigs un pret tādiem izteikumiem neko labu nevar sagaidīt pretī. Jāpasaka tā sulīgi,lai aizveras un miers.

šad tad arī man kāds ko tamlīdzīgu pasaka. Man gan ir 18 un nav puiša, draudzenēm ir. Un tad ir sanācis dzirdēt, ka saka, ka man arī vajag atrast, lai meklēju utt. Bet nu lai jau. Īpaši pie sirds cenšos neņemt, kaitina jau ļoti, bet nu, ko darīt.

es pēc 18 gadiem pametu mājas. Jo nepatika tur dzīvot. Tagad jūtos patstāvīga,nobriedusi, bet vēl neprecos un bērnus netaisu, nevis, ka nav ar ko, bet vēl nav laiks :D
bet ironiski jau ir, uz 25 gadiem to visu gan gribētu!

Var jau vilkt garumā un gaidīt,kad tad mana dvēsele sagribēs attiecības un atbildību,tikai jāatceras,ka ar vecumu ari foršo vīriešu skaits sarūk.Paliks šķirteņi ar bērniem,kurus kā pieredze rāda, ne visas grib ņemt.

Tu tā runā it kā īstā cilvēka atrašana būtu tik viegla - atliek tikai sagribēt un viņš jau klauvē pie durvīm ar rožu pušķi un gredzenu. Precēties/ būt kopā, ar kādu tikai, lai būtu status, laimi nenes.

Par tēmu - manuprāt, tā doma, ka viss ir jāuzspēj līdz tiem 25 gadiem ir PSRS stereotips. Mūsdienās tomēr ir citi apstākļi, cits dzīves ritms.
Pašai jau arī ir tā sauktais precību laiks, un nereti no attālākiem radiem ģimenes sanākšanās, saņemu jautājumus no sērijas par bioloģisko pulksteni utml. Bet man tas neuztrauc. Agrāk mēdzu par to domāt, satraukties, bet tagad esmu sapratusi, ka tomēr pirms ģimenes veidošanas vēlos padzīvot sev un attīstīties. Turklāt vēl jāatrod piemērots precinieks :)

Man ir tā, ka nav draudzeņu, ar ko kopā iet ballēties utt, tādējādi nav , kur iepazīties ar cilvēkiem, puišiem... bēdīgi diez gan ;D