Pareizā dzīve

Kumeļš - tāpēc,ka viņu mans attiecību stāvoklis uztrauc vairāk nekā mani! :D jo redz viņa šajā laikā jau bija nopietnās attiecībās,kamēr man nevienu nopietnu attiecību nav bijis.ir mēģinājusi mani savest.nu tikai ik pa laikam uzprasa kā man iet ar puišiem un paņirdz,ka man ilgi neviens nebūs jo šobrīd ilgu laiku neviena nav.

pec 18 gadiem uzreiz strada vai majas sedi ar berniem, tad grutak pec tam ir ko dzive mainit-sanemties studet, jo tads slinkums bus smadzenem pec miera perioda atkal sakt macities ko no galvas vai intensivi nodoties macibu procesam.

manuprāt ļoti nepamatots un novecojis uzskats. man paziņu lokā ir ļoti daudzi, kas aiziet uz augstskolu vēlākā vecumā, kad izdomājuši ko grib un ko vajag studēt. pati aizgāju uzreiz pēc videnes, bet neiebilstu arī, ja būtu padzīvojusi apkārt, izdomājusi jomu un sapratusi, tur vajag vai nevajag izglītību, papīru, lai strādātu. tā pat daudziem izglītība neapstājas pēc kāzām vai bērna, viss paralēli notiek, arī nekādas vainas.

kordelia, a tev jau laikam prieks, ka sis skiras, bet tev ir viens vecis, kas tapat neprec un diez vai preces.:D

aiziet ta aiziet studet velak. pati domaju par 2. augstako ari pec gadiem, bet reali apzinos, ka tadi prieksmeti ka matematika, fizika, kimija, valodas bus aizmirsusas, butu jaatsvaidzina zinasanas. busim atklati-neviens tos gadus, kurus pavada majas ar bernu vai stradajot kaut kada darba, kur nav vajadzigas zinasanas, neatkarto nekadu vidusskolas temu. pienemu, ka ir ari studijas, kur tev nevajag vidusskolas vai ieprieksejas augstskolas bagazu.

man ta pat ka marchixa ir. omei nepatik ka es dzivoju-dzivoklis pa mazu, vajag lielu privatmaju ar 2013. gada auto, nevis lietotu. darba zina ari daudz kas nepatik. par berniem-tos laikam nekad nevajadzetu. vina pat neizprot to prieks kam mums suns majas ir. jau n-tas reizes ir teikusi, lai patversmei atdodam, sutam vinu uz laukiem utt. bet ta ir cilvekam, kuram diezmel loti, loti aktuala ir materiala labklajiba. kaut gan omitei sanacis dzive ir pilnigi otradi-jo vairak tiecas pec mantiskajam vertibam, jo sliktak sanak.

Man arī tikko palika 25 un it nemaz nestresoju, ka neesmu ne precējusies, ne man nav bērnu. Tuvākos gadus arī nemaz neplānoju, un nesatrauc pārējo viedoklis. Tām, kuras tur ļoti streso, man liekas ir kaut kādi mazvērtības kompleksi vai ir nepiepildīta dzīve, kuras uzskata, ka bērns un laulības piepildīs to. Esmu laimīga kā ir tagad, jo patiesi izbaudu jaunību - pasēdēt mājās un mainīt pamperus vēl paspēšu, bet jaunība ir tikai viena, ko labāk izbaudu tagad, nekā pamostos ap 40 - tad gan tas izskatās smieklīgi :D Autorei iesaku dzīvot tā, lai Tu justos laimīga, saskaņā ar savām vēlmēm, jo tā ir Tava dzīve un tā ir tikai viena, un lai pārējie dara kā grib :)

Nu mums darbā šodien pacēlās diskusija,kad nejauši ieminējos,ka mani viens puisis aicina satikties, bet es nevēlos iet un nav šobrīd nekādas vēlmes pēc attiecībām. Beigās sapratu,ka nav vērts nemaz strīdēties, jo es tā arī vīru nekad nedabūšu, jo palikšu vecāka mazāk puiši mani gribēs, bērnus ar tā kā līdz 25 vajag, precēties... sēdēju un domāju cik cilvēki var būt muļķīgi :)

Es gan nebaidos būt veca mamma. Es savējai piedzimu 36 gados, nu un? Neko sliktu tajā neredzu. Es tieši baidos savā jaunības stulbumā apprecēt neīsto vīrieti, sadzemdēt bērnus un pēc tam ap 40 izšķirties. No, no.. labāk to visu lēni un pārdomāti. Nav nekur jāskrien. Labāk izbaudīt jaunību un izveidot karjeru sākumā.

Labāk nogaidīt to īsto, nevis precēties divas reizes. Bet kā būs tā būs. Daži 35 gados precas. :D kkā netīk, kad apprecas uztaisa bērnu, atkal aprecas un atkal uztaisa bērnu. Vai vispār neapprecēties un uztaisīt bērnu.

Man līdzīgu tekstu draudzene pateica, tikai teica, ka viņas bērns jau augstskolā iešot :D Bet galvā ņemt nevajag, nav tā vērts - būs arī mans laiks. :)

Rolla- bet Tu uz randiņu galu galā aizgāji vai nē?

Gintinja1-mums ir kas kopīgs! :D

pec 18 gadiem uzreiz strada vai majas sedi ar berniem, tad grutak pec tam ir ko dzive mainit-sanemties studet, jo tads slinkums bus smadzenem pec miera perioda atkal sakt macities ko no galvas vai intensivi nodoties macibu procesam.

muļķības

Vēl ne, bet plānoju aiziet. Tāpēc,ka gribu šo cilvēku satikt, ne tāpēc,ka meklētu puisi. Kolēģes jau mani vsp ir norakstījušas :D

No apkārtējiem nekad nav bijis nekāds spiediens vai pārmetumi par manu izvēli. Bet no mātes gan - īsts terors! Un kamēr es viņai klausīju, tikmēr viss bija kārtībā. Tikko kā es sāku spītēties un darīt ko es pati vēlos - attiecības sagāja totālā sviestā. Izklausās jau diezgan dramatiski, bet nebija jau nekāda tīņu buntošanās no manas puses, bet normāla izvēles izdarīšana un rīkošanās kā es vēlos, nevis tā kā mana māte grib.
Viņa noteica kurā skolā man iet, tad pierakstīja mani mūzikas skolā. Un, kad es sāku bastot mūzikas skolu un negribēju tur mācīties - ar siksnu tika panākta paklausība un skolas pabeigšana. Tad man tika uzspiests mācīties mūzikas koledžā, pametot savu skolu (pec 9. klases). Tad manā vietā tika izvēlēta universitāte un studiju programma. Nu nebija jau tā, ka es pilnīgi tajā nepiedalījos, bet man riktīgi tika skalotas smadzenes un ar mani manipulēja. Un arī visu mācību laiku mani kontrolēja, pārbaudīja atzīmes, strostēja un kaunināja, sita un bakstīja, draudēja un ko tik vēl ne... Un tad es pa kluso apprecejos! :D Šitādu "nodevību" māte no manis negaidīja un tad viņai bija nervu sabrukums... Viņa tagad vienmēr ignorē mūsu kāzu datumu un pie iespējas piemin kā es viņai veselību sabiedzu.
Bet pat pēc kāzām viņa piespieda ar manipulācijām mani studēt maģistrantūrā (viņas izvēlētajā programmā). Un, lai gan solīja to apmaksāt, tad pēdējā brīdī uzkrāva studiju maksu uz mūsu pleciem.
Protams, es varēju viņu neklausīt un darīt pa savam. Bet to ir grūti izdarīt, kad jādzīvo zem viena jumta un miera labad es paklausīju un pakļāvos.
Šobrīd dzīvoju ārzemēs un manām studijām šeit nav ne graša vērtības.
Ar māti sazinamies skypā, bet joprojām viņai uznāk "melnās" dienas, kad sāk atkal mēģināt kaut kā mani iespaidot un zāģēt. Pēdējā sarunā viņa man kārtējo reizi sāka pārmest, ka es pārāk daudz pērku sev drēbes un izšķiežu naudu. Līdz šim vienmēr to klusi "noriju" un neko neatbildēju, bet šoreiz vienkārši atbildēju, ka tā nav viņas darīšana (un nauda) - kā gribu tā daru. Kāds rezultāts? Nu jau vairākas nedēļas pēc šī viņa ar mani nerunā. Un kad apsveicu viņu dzimšanas dienā, tad viņa tik atbildēja, ka tā neesot mana darīšana... Nesteidzos kaut kā labot šo situāciju. Pagaidām izbaudu šo klusumu. :D
Lai nu kā, pēc savas pieredzes, iesaku neklausīties citos (ja tiešām nekā vērtīga nav viņu ieteikumos), bet darīt tā kā pašai gribās, jo citādi var sabojat savu dzīvi ar nepareizām izvēlēm un sasteigtiem lēmumiem.

Man darbā arī visas kolēģes jau ir precējušās, un šķiet, ka uz manim šķībi lūr. :D

Man darbā viss sievietes saka-kapēc tev nav bērnu ,26 gadi tev pēdējais laiks ,būsi veca māte..... tev virs tik labs u.t.t. pati nemaz nedomā par ģimenes dzivi.Domā tik par bērnu.Un tik to saka darbā.....
NEGRIBAS man bērnus...Zinu vienu SIEVIETI 21 gads dabuja sīko un man beigās pati saka ,nav laimiga,nevar savu dzivi izdzivot un tik mazais jaauklē.....

Tracina paziņu spiediens --kad būs bērni ,esiet precējusies ,viss jums labi....opis arī -gaidu mazmazbērnus ...

Mēs te tāds bariņš uz kuru šķībi lūr! :D

Var jau daudz ko teikt, bet iestāsti to bioloģiskajam pulkstenim. Gribi vai ne, bet ar katru mēnesi olšūnu skaits samazinās un dzemdēt slimāku bērnu pieaug.
Un ja tevi tas neuztrauktu un būtu pilnīgi vienaga,te neizveidotos diskusija. Var jau vilkt garumā un gaidīt,kad tad mana dvēsele sagribēs attiecības un atbildību,tikai jāatceras,ka ar vecumu ari foršo vīriešu skaits sarūk.Paliks šķirteņi ar bērniem,kurus kā pieredze rāda, ne visas grib ņemt.
Ne vienmēr replikas no draugiem jāuztver tā.Varbūt viņiem ir taisnība. Bet viena lieta ir atzīt,ka "jā, man pašlaik neveicas,bet es centīšos" ( tu centies?) un kas cits ir " es tā nedomāju, nelien manā dzīvē".Daži savas rūpes izpauž šādi,mazliet rupji un brutāli.Varbūt draudzene tev ir tieši tāda.

Mēs te tāds bariņš uz kuru šķībi lūr!

Palasot komentārus, jūs pašas šķībi lūrat uz citiem, tā kā abas frontes labas.

Es arī neesmu ne precējusies, ne apbērnojusies, bet nesaprotu, kādiem kompleksiem jābūt, lai vispār kaut kādam "spiedienam" pievērstu uzmanību.