Pareizā dzīve

Kronis visam - es šķībi nelūru uz precētajām ar bērniem.man viņas netraucē.tikai mana draudzene uz mani mēdz šķībi palūrēt par to,ka man nav.

Man ir lielaa meeraa vienalga, ko saka paareejie. Sunji rej, bet karavaana iet taalaak. Ne jau vinjiem tas beerns buus jaauklee, ne vinjiem jaastudee manaa vietaa, ne ar manu viiru jaadziivo, taapeec arii paareejiem tai zinjaa teikshanas nav nekaadas. Manupraat, veca mamma ir peec 40, taas, kas dzemdee pirms 25 manaa galaa naak lielaakoties no nabadziigajaam gimeneem - pabalstu prasiitaajaam un parasti ir bez izgliitiibas (musulmanjus iisti neskaitu, vinjiem tur cita stelle), paareejaas pie pirmdzimtaa tiek ap gadiem 30, kad maaciibas ir pabeigtas, maaja iekaartota un arii nedaudz dziive nobaudiita.

krista, tu arzemes dzivo?

Jap. :) Okeaana otrajaa pusee.

Jā, es arī esmu novēŗojusi, ka runājot par vienu galējību, parasti uzreiz tiek "nolikta" otra. Ja viena pažēlojas, ka ir pārāk gara, tad komentāru rezultātā visas īsākās bus strupkājes un nuzkrītošas, nesexīgas viduvējības. Ja pažēlojas, ka ir par apaļu, tad visas tievās rezultātā ir kārnas vistas :D Tā arī šoreiz pēc dažiem komentāriem var spriest, ka gandrīz katra, kas apprecēsies līdz 25 gadu vecumam un dzemdēs bērnu uzreiz būs nenormāli nelaimīga un 40 gados šķirsies un kļūs par mauku :D Ja kas, es nākamgad precos un gandrīz vai būšu tajā "nelaimīgajā" kategorijā, kurai noteikti jāšķiras un kura neko nesasniegs dzīvē, kura ir nabadzīga uz pabalstiem sēdētāja :D

neons, vertiga pieredze man bus, palasot tavu stastu, ka nevajag ar berniem. vecaki jau nereti grib to labako, neieklausoties taja, kas pasiem berniem patik un interese. un luk ari rezultats!

+larina

Kādreiz biju tik ļoti saklausījusies citu dzīves mācībās, ka baidījos dzīvot pati pēc saviem uzskatiem. Nu esmu iemācījusies uzspļaut citu cilvēku pamācībām un dzīvoju kā vēlos! Vispār zosāda uzmetas no vārdiem "tev vajadzētu..."! Neviens nav tiesīgs jaukties manā dzīvē. Neviens nekad nezinās kā man būs labāk. Vienalga- mamma, kaimiņu onkulis vai draudzene.

Ja kas, es nākamgad precos un gandrīz vai būšu tajā "nelaimīgajā" kategorijā, kurai noteikti jāšķiras un kura neko nesasniegs dzīvē, kura ir nabadzīga uz pabalstiem sēdētāja

LV mentalitaate tomeer ir cita, veel palikusi no vecajiem laikiem, taapeec arii ir taadi stereotipi, ka ir viss jaapaspeej liidz 25 gadiem. Rietumeiropaa un Z-amerikaa toties ir modee iegaajies, ka ar beerniem nav jaasteidzaas, jo visur prese, meediji tik to vien potee galvaa, ka jaauztaisa karjera, jaaiztuseejaas utt, kameer lv sludina, ka jaavairojaas kaa trushiem par godu teevzemei. Gan jau arii liidz lv atnaaks, jo galu galaa dziivojam vairs nevis kaadus gadus 50, bet videeji 80 gadus un taapeec arii laiks tik ljoti nespiezj.

Bet redzi, Krista, Tu krīti otrajā galējībā, jo uzskati, ka IR PAREIZI tā kā ir citur. Bet kas to teica? Tas arī ir tāds pats stereotips kā visu paspēt līz 25. Tev tiešām liekas, ka liela daļā precas, lai LV demogrāfiju uzlabotu vai tāpēc, ka mamma tā lika? :D Katram tas laiks ir savādāks un tas nenozīmē, ka nepareizs.

Tieši kā truši LV neviens nevairojas, jo dzimstība te ir zema un bērnu skaits uz sievieti ir zem 2,ja nemaldos.
Un tas ,ko minēji,nav mentalitāte, tā ir iepotēšana ar mediju palīdzību, kā jau rakstīji.

neons, vertiga pieredze man bus, palasot tavu stastu, ka nevajag ar berniem. vecaki jau nereti grib to labako, neieklausoties taja, kas pasiem berniem patik un interese. un luk ari rezultats!

Jā, arī es guvu pieredzi kā nevajag ar bērniem. Es jau saprotu, ka viņa gribēja kā labāk. Bet viņa kaut kā visu pakārtoja tikai savām vēlmēm. Lai arī itka man tika prasīts, ko vēlos es un nesagaidot īsti atbildi tika ieborēts, ka jādara tā un tā, jo gudri cilvēki vienmēr tā dara... Viņa savulaik nožēloja, ka nemācījās mūzikas skolā. Tad viņu interesēja mana studiju programma. Tad vēl viss kas... Es biju spiesta dzīvot tā kā viņa gribētu dzīvot pati. Bet tam tā nevajadzēja būt!
Lai nu kā - kas attiecas uz vecāku un bērnu attiecībām, noteikti bērniem ir jāstāsta no savas pieaugušā pieredzes un sava redzējuma kā būtu labāk, bet izvēle noteikti jāatstāj bērnu ziņā.

Par to bērnu dzemdēšanu - tās kuras saka, ka negrib to tagad, jo tas ir grūti, aizņems daudz laika u.t.t. Labāk pabaudīt jaunību un tad jau gan kaut kad... Es teikšu tā - grūti būs kā 20 gados, tā arī 40 gados. Un dzīvot un baudīt dzīvi gribēsies jebkurā vecumā, jo nav tādas robežas, ka tikko būs pāri 30, tā uzreiz sajutīsies veca un negribēsies ne izklaidēties, ne tusēt, ne baudīt savu dzīvi u.tml. Bērnus jārada tad, kad ir divi mīloši cilvēki, kuri grib savu mīlestību materializēt savā kopīgā bērnā. Un kādā vecumā tas notiek - jau vairs nav tik svarīgi...

Neons, tu tik labi pateici! +1

Mani arī draudzene pastāvīgi māca kā dzīvot, tiesa, citā virzienā. Biezi izskan teksti, ka es neesmu 'tāda'', jo man nepatīk klubi, esmu "pārlieku mierīga" un man ir jābauda jaunība. Reāli saprotu, ka mani pilnībā apmierina tāda dzīve, kādu es dzīvoju un apzinos, ka klubi noteikti nav mana stihija, tomēr kaut kur pavīd nelielas šaubas. Nepatīk man visi tie dzīves mācītāji, tomēr liekas, ka ar gadiem viņu loks paplašinās.

Par bērniem, kāzām, augstskolu un visu citu, nu, man tas viss būs tādā secībā, kādā gribu, nevis kādā būtu sabiedrībā pieņemts. Ja kādam tas nepatīk - nav mana problēma, vienmēr atradīsies kāds, kurš šķībi skatīsies, pakratīs ar pirkstu un pamācīs kā būtu labāk. Pieteicās bērniņš, protams, pareizāk jau būtu apprecēties, lai visiem vienādi uzvārdi, lai bērns dzimst laulībā utt. Uz baznīcu neeju, baigi Dievticīga neesmu, arī skriet pa galvu, pa kaklu sagrabināt tos pārsimt ls kāzām, lai mēs, lūk, būtu ģimene likuma un Dieva priekšā, tas nav man. Ja esam kopā, ir bērniņš, ģimene esam tā vai tā. Apprecēties var paspēt vienmēr, mēs to gribam darīt tādā laikā un vietā, kad paši gribēsim, nevis cenšoties paspēt pirms lielā punča, dzemdībām vai pierādīt kādam kaut ko. Par mācībām - nu arī iestāties skolā var paspēt vienmēr, man nekad nav bijis mērķis, lai līdz 30 gadiem būtu pilni plaukti ar diplomiem. Patiesībā, es joprojām īsti nezinu, ko vēlētos darīt, bet, laikam ejot, es aizvien vairāk apzinos, ka esmu pieaugusi, vairāk saprotu, kas patīk, kas interesē, vairāk sāku apzināties savu vietu, vairāk sāk gribēties atrast to savu vietu zem saules. Toties es zinu, ka aizejot tagad mācīties, es to tiešām darīšu ar sirdi un dvēseli nevis tāpēc, ka pēc vidusskolas visi iet uz augstskolu, tas nekas, ka puse pat nepabeidz un nožēlo tur pavadītos bezjēdzīgos gadus, jo tikai vēlāk saprot, ko īsti gribētu mācīties, darīt. Jā, apzinos, ka man bērns jau būs liels, ies pamatskolā, bet es mācīšos. Nu un? Ja arī savos 30 iestāšos? Kādam no tā sliktāk paliks? Es mācīšos sev, to, kas patīk, vienalga, kādā vecumā. Būšu kā paraugs savam bērnam, parādīšu, ka nekur nav jāsteidzas, vispirms var salikt visu pa plauktiņiem un tad skatīties tālākā nākotnē. :) Tas, ka bērni kaut kam traucē, ir pilnīgas muļķības. Man bērns ir stimuls nevis traucēklis. Jaunība ir jābauda, jārada bērni, lai vēlāk vari nodoties sevis meklēšanai un tālākai dzīves baudīšanai, neiespringstot par bioloģisko pulksteni, jo neko nokavēt vairs nevari un arī no aprites neizkritīsi, varēsi par visiem 100% nodoties karjerai. :)

Atceros,kad man bija tikai 15/16 gadi tad man jau draudzenes visu laiku pārmeta,ka neesmu normāla, jo negribu sev puisi. Tagad tik smieklīgi atcerēties. :D Ja viss notiktu pēc,piemēram, manas omes prāta, tad es jau kādos 18 gados būtu precējusies un man būtu bērns. :D Es parasti vienkārši noklausos šo cilvēku sakāmo un vai nu pasmejos, vai vienkārši klusēju, jo, manuprāt, par šo tēmu īpaši nav jēga diskutēt. Katram ir sava domāšana un katrs dara kā pats vēlas. Piemēram, visām manām draudzenēm 16 gados bija draugs, bet es tādu nemaz negribēju un par to nedomāju, lai gan uzmanības netrūka. Vienkārši negribējās, katram pienāk savs laiks. Un arī tagad vēl par kāzām un bērniem nemaz nedomāju, lai gan ir jau izskanējušas pāris frāzes no ģimenes puses, bet es par to tikai pasmejos.

+Neons
Krista, kāpēc Tu domā, ka pilnīgi jebkas, kas notiek Rietumos, ir vispareizāk?

Manas draudzenes, kas pirmās apprecējās, arī izšķīrās drīz, viena pat jau otro laulību šķir. Es neesmu apprecējusies, bet man vismaz viens vīrietis visu mūžu.

Jā, un kādi ir tie tavi gadi kopā ar vienu- pēc visa lasītā spriežot- murgs. Labāk šķirties nekā vilkt savu dzīvi un pēc tam lielīties, ka ir viens vienīgs vīrietis, tikai tas nekas, ka asaras ir izlietas vairāk nekā jūrā ūdens. Nav norma ciest. Norma ir censties būt laimīgai un būt harmonijā ar sevi. Tas tā atkāpei.
Par tēmu- Man ir savs dzīves plāns, nospraustie mērķi, un es neskatos uz citiem ko viņi dara, vai arī neklausos cilvēkos, kuri kaut kādā veidā cenšas mani bremzēt vai apstādināt manu mērķu sasniegšanu, un tas arī attiecas uz attiecībām. (skolas laikā pirmajā vietā bija mācības un tad attiecības, respektīvi attiecības pakārtoju mācībām, un ja kādam tas nepatika-nav mana problēma). Tagad, varu teikt, ka esmu plāna pusceļā, daudz ir izdarīts, bet vēl tikpat priekšā.Es zinu, ko gribu, un ja kaut kādam ir kādi iebildumi (par kāzām, bērniem), tad es tos neklausos, jo visam ir savs laiks...
Man ļoti gribas ģimeni, bērnus, bet es esmu pacietīga, viss notiks tā kam jānotiek.
Protams, protams, kāda teiks, ka nav forši plānot un labākās lietas notiek neplānojot, bet, ja man nebūtu plāns un mērķi, tad man nebūtu uz ko tiekties.

Un kā ar situāciju, kad vecāki, kas ir salīdzinoši gados veci, vēlas, lai bērni viņus aprūpē un apčubina un par to atstāj labu māju mantojumā? Tad arī jāskrien prom 18 gados, lai pēc 10 gadiem atgrieztos pie vecākiem jau ar ģimeni?