Vēlos saprast kā esošo situāciju uztver cilvēki no malas, cik tajā ir manas vainas, cik mammas. Būšu ļoti pateicīga par konstruktīvu kritiku un vērtējumu!
Situācija ir šāda: dzīvoju ar vecākiem (mamma, tētis- abi pensionāri, nekādu romantisku jūtu savā starpā nav, dzīvo kā kaimiņi, nestrādā, dzīvojas pa mājām), man tūlīt būs 22, tikko pabeidzu bakalaura studijas, stāšos maģistros, tikko sāku strādāt. Ir patstāvīgs draugs gandrīz 3 gadus, reiz pa reizei paliek pie mums (dzīvojam diezgan palielā privātmājā, neviens nevienam netraucē), palīdz dārza darbos, atnes pārtiku, gatavo ēst utt. Sanāca tā, ka maģistros netiku budžetā, kas mammai šķiet kaut kas briesmīgs. Jāņem kredīts, galvotāju esmu sarunājusi, no mammas nekādi ieguldījumi netiek prasīti. Viņasprāt, esmu savu dzīvi norakusi, kļuvusi kā mans draugs (viņš augstskolā paņēma 1 gadu akadēmisko, kā laikā strādāja): slinka, bez mērķa utt. Es paliku 3. aiz svītras, daudz netrūka :( Turklāt, var jau ierotēt. Draugu uzskata vainīgu pie tā, teica, lai viņš nerādās mūsu mājā. Piebildīšu, ka draugs strādā pie mana brāļa. Pēc mammas uzstājīgajiem lūgumiem, n-tajiem zvaniem dienā, viņš draugam samazināja algu, jo mammai tas likās par daudz (20 ls dienā- daudz??). Draugs esot vainīgs pie tā, ka saplīsa zālespļāvējs, kad viņš pļāva. Bet viņš ir vienīgais, kas pļauj to milzīgo platību, asmens varēja noplīst jebkuram! Draugs saka, ka salabos, bet tāpat- mamma uzskata, ka viņš ir slaists, visu tikai lauž. Ar mašīnu nemākam braukt ne viņš, ne es (tāpēc man vairs neļauj braukt ar ģimenes auto, lai gan tētim ir 80 gadi, viņš vairs nav nekāds braucējs, bet mamma nekad nav mācējusi braukt). Tā mašīna stāv garāžā.
Jau kopš bērnības mamma mani ir kontrolējusi kā cietumā. Ar citiem bērniem spēlēties nevarēju, jo viņi no sliktām ģimenēm, pastulbi, slikti mani ietekmēs. Uz skolu, pulciņiem mani pavadīja turp, atpakaļ, nepārspīlēju, līdz kādai 6. klasei, lai gan nedzīvojam gluži Maskačkā, bet mierīgā mazpilsētā. Arī tagad es nevaru vienkārši iziet no mājas, nepaskaidrojot, kur es iešu, ar ko, cikos būšu atpakaļ. Un pēc tam vēl seko telefona zvani- kur esi, cikos būsi, es uztraucos, kartupeļi jau silti utt.. :D Tētis vienmēr pavada ar jaunākajām ziņām no kriminālhronikām. Ja kaut kur braucu ar mašīnu parasti nosaka: "Cerams, ka netiekamies pēdējo reizi". Bērnībā uz mani daudz kliedza, vēl tagad esmu nervoza, bīstos no trokšņiem..
Nekad nekas nav bijis pietiekami labi, ko daru. Mācījos labi (varēji vēl labāk), atradu darbu (varēja atrast labāk atalgotu), nopirku kleitu (kaimiņu Kate gan māk labāk ģērbties), mani draugi arī padibenes..
No vienas puses, mammas ir žēl, jo viņas dzīve nebija pārāk forša- agri apprecējās, pārticības īsti nebija.. tad piedzimu es, kad viņai jau bija 40 gadi, un bija spiesta palikt ar manu tēti. Gribu normālas attiecības ar mammu, bet nevaru izturēt, ka uz mani katru dienu kliedz un noniecina! Esmu nogurusi no strīdiem. Man ir tādi kompleksi! Gribētos vairāk pašpaļāvības.
Tāda nu ir situācija. Jūtu, ja jūku prātā šeit dzīvojot. Pēc iespējas ātrāk gribu tikt projām, pagaidām, kas mani kavē, ir nauda- pelnu 200 ls mēnesī, un nezinu, vai varēšu par šo summu sevi uzturēt Rīgā. Mamma pieprasa 50 ls, kas man liekas ok, vismaz palīdzu kaut kā. Citu darbu nezinu, vai ir jēga meklēt, jo jācenšās apvienot ar skolu rudenī. Kā jūs redzat šo situāciju? Kā jūs rīkotos, lai saglabātu attiecības gan ar mammu, gan nenojūgtos? :D
Iespējams, pēc situācijas apraksta kāds mani atpazīs, bet man vienalga. Vismaz izliekot visu, tā teikt, uz papīra, palika vieglāk.. :)
P.S. gribēju īsāk uzrakstīt, bet nesanāca