Situācija tāda, ka esmu ārpus LV, un šeit man arī ir puisis (pašlaik ~8 mēnešus). Dzīvojam kopā. (Nesen) Lieta tāda ka pēc 3 mēnēšiem došos atpakaļ uz LV (jāpabeidz vēl skola). Visu laiku esam izbaudījuši laiku kas mums dots, un ļoti labi apzināmies, ka došos prom. Taču pēdējos mēnešus izdzirdu no viņa komentārus, ka gribētu doties oktobrī ar mani kopā uz LV. Sāku domāt, un saprast, ka neesmu tam ne tuvu gatava. Pirmkārt, es neesmu pārliecināta par mūsu attiecību nākotni, jo tiešām ir gājis raibi, kā pa kalniem, kā pa lejām, viņš ir DRAUSMĪGI greizsirdīgs, ja vestu uz LV, man dzīves toč nebūtu. Vēl tas, ka ko viņš darīs LV? Nekādu darbu nedabūs, nezin ne lv, ne rus. Un vispār tas ir pārāk liels un nopietns solis manso gados. Esmu viņam teikusi, ka noteikti nebūs tā ka pirms braukšanas prom aicināšu viņu līdzi. Gribu aizbraukt mājās, ieiet atpakaļ savā realitātē un saprast- vai tiešām, vai tiešām nevaram viens bez otra, un ja tā, tad jau meklētu risinājumus. Nekas jau nav neiespējams.
Jo man tiešām galvā ir TĀDA misene, no vienas puses liekas, ka aizbraukšu mājās, ieiešu atpakaļ realitātē un ar laiku viņu aizmirsīšu, no otras puses, iedomājoties kā viņš mani pavadīs uz lidostu, apzinoties, ka iespējams nekad nesatiksimies vairs, ka tās ir beigas. Ārprāts.
Vai tiešām es esmu tik slikts cilvēks, ka esmu ar viņu, pieļaujot domu, ka pēc 3 mēnešiem viss tā vienkārši beigsies un ka iespējams uz LV viņu neaicināšu? Es viņu mīlu, ļoti, bet viens ir tā lielā misene galvā, ka esmu kā divās pasaulēs, un pēdējos mēnešus vispār nesaprotu ko gribu no savas dzīves, esmu kā tādā depresijā un otrs, ka neesmu pārliecināta, ka šis ir mans mūža cilvēks, jo kā jau teicu, ir pārāk traki (slikti) gājis, lielā greizsirdība utt.
Vai tiešām esmu drausmīgs cilvēks, ka esmu ar viņu, saprotot, ka nākotnes man ar viņu iespējams nebūs?
Vai tomēr visa mana situācija ir saprotama/normāla?
296
