Parasti mazpilsētās (ar to es domāju tiešām mazpilsētas) visas vietas aizsistas uz 100 gadiem uz priekšu, un kamēr kāds nenomirs vai neies dekrētā, nekas nebūs. Un pat, ja iepriekš minētais notiks, tad iebīdīs savējos. Tā notiek pat vidēji lielās pilsētās, kur nu vēl mazās, kur vakances uzrodas labi, ja tikai veikala pārdevējām
cik pesimistiska aina. ok, es neizplūdīšu stāstos par saviem draugiem un nedaudz arī sevi, kā mazā pilsētā var atrast, ko darīt, ja pats proti kaut ko darīt un ''bīdi'' to uz priekšu, kā arī cik svarīgi ir dibināt kontaktus, lai kļūtu par to ''savējo'' (un cik tas reāli ir viegli ja tā mazā pilsēta ir dzimtā)... runājot par tēmu: nē, autore, tu neesi izlepusi princese, taisnība ir vairāk pretējā, nevis tavas mammas pusē - ļoti maz ir tādu fiziski smagu darbu, ar ko var nopelnīt daudz naudas (prātā nāk tikai slaveni baletdejotāji, futbolisti, pavāri utml., ar uzsvaru
slaveni). eksistē arī darbs ar daudz mazāk h un algu virs vidējā, tikai tas pārsvarā ir intelektuālais.
Dienā 10-11 darba stunas - līdz ar to darba dienas, kā dienas ir norakstītas.
ja tu noraksti savas darba dienas, tad tiešām jāmaina darbs. es arī esmu strādājusi par viesmīli, tās bija 9 h katru dienu ar vienu brīvdienu mēnesī :D bet es biju peļņā. tā bija viena no jaukākajām un lietderīgāk pavadītajām vasarām manā dzīvē. sakrāju naudiņu, iemācījos daudz ko jaunu, ieguvu noderīgus kontaktus, iepazinu jaukākos cilvēkus un satiku savu puisi :D vakari pēc darba tika pavadīti satriecoši, paspējām arī aizbraukt paballēties. protams, darba apjoms bija liels, muguriņa sāpēja, kājiņas, rociņas... pirmo nedēļu. bet kopējais nogurums krājās līdz ar naudiņu kontā :)
kad es strādāju birojā, oo jā, tās stundas tiešām varēja norakstīt no dzīves :D