Draugi = laika šķiešana

sava zina taisniba ir. uzskatu, ka draudziba beidzas tad, kad kada no puses sak klut nevienlidziga. piemeram, naudas, attiecibu vai karjeras joma. lidzigiem tomer vieglak.
bet te ir atkal otra monetas puse. vai ar miloto virieti var parunat par tadam temam ka ar meitenem?ne. un ne vienmer ar mati vai omi vares runat par to,ko runa meitenes vienaudzes sava starpa.
bet jebkura zina es nekad nenodedzinu aiz sevis tiltus, pat ja ari kads cilveks nav mana laika verts.

Ne ko piebilst, ne ko atņemt

Uzskatu, ka katram cilvēkam ir sava izvēle. Neticu, ka cilvēks bez draugiem nav nekas. Esmu nodzīvojusi vairākus gadus bez īstiem draugiem, tikai ar paziņām. Dzīva vēl esmu! Laiks, ko varēju pavadīt ar ''potenciālajiem draugiem'' varēja pārtapt skaistās atmiņās, tomēr es izvēlējos to izmantot pašattīstībā. Rezultātā nekas no tā netika zaudēts, un par šādu izvēli citi var mani nesaprast, bet ne nosodīt.
Arī uzskatu, ka introversija un no tās izrietošā ''bez draudzība'' ir labi priekšnosacījumi skaistai filozofijai. :)

Ja godīgi, es nemaz nesaprotu šīs diskusijas jēgu... Laikam autore bija gribējusi uzklausīt tikai līdzīgi domājošās ja jau pretējs viedoklis te tiek uztverts ar tādu nepatiku.. Mazliet izskatās pēc kaut kādas ticības sludināšanas kur ir "pareizais" un "nepareizais" viedoklis :D
Par tēmu runājot... Mans uzskats ir kaut kas pa vidu starp te pārstāvētajiem pretējiem viedokļiem. Manuprāt, draudzība sniedz pārāk daudz prieka un pozitīvu emociju, lai varētu teikt, piemēram, "pē, šis viss man labumu nenes, tāpēc sēdēšu mājās viena, vismaz naudiņa sataupīsies". Uzskatu, ka materiālie līdzekļi, kas tiek ieguldīti draudzībā (dāvanas, tās pašas autobusa biļetes vai benzīns, tēja, kafija, cukurs vai vēl ko nu var saskaitīt kā tēriņus draudzības vārdā) ir pilnībā tā vērti, jo vienatnē nekad nevar gūt tādas emocijas kā ar draugiem. Turklāt cilvēks ir sociāla būtne pēc dabas - vajag kādu, ar ko komunicēt. No otras puses, jāsaprot, ka mēs visi esam cilvēki - ar savu daudzumu egoisma un ar savu mazo līderīti iekšā. Katram gribas būt veiksminiekam, bet ne vienmēr sanāk. Bet draudzība, kā jau te minēja, ir divvirzienu ceļš - tas nozīmē, ka arī šajā ziņā pašam jājūt otra vājās vietas. Piemēram, ja zini, ka tev karjerā iet krietni labāk nekā draudzenei, tad nu vajag mācēt šo tēmu pasniegt tā, lai viņa nejustos nabadze un neveiksminiece vai bez vajadzības nekustināt vispār. Normāli draudzībā skaudībai nevajadzētu būt, ja vien otrs pats to (apzināti vai neapzināti) neprovocē.

Sliecos domāt, ka autore un visas tās piekritējas, kas to vien saka, ka draugi ir skaudīgi, meklē pašlabumu šajās attiecībās, nav īpaši ieinteresēti otra dzīvē, spriež ne tikai pēc savām viltus draudzībām, bet pašas ir tieši tādas "draudzenes". Tas arī viss.

kaut ko trāpīgāku nav iespējams atrast -

draudzība ir divvirzienu satiksme - jāmāk ne tikai prasīt, bet arī dot/dalīties.

uzskatu, ka nav kuram katram tā sava draudzība jāpiedāvā. Ir cilvēki, kuriem lemts būt tikai paziņām, nekam vairāk un ir tādi, kuriem tavā dzīvē jāpaliek kā draugiem... un jā, ir arī tādi, kuri no dzīves jāizslēdz! pagaidām esi sastapusi tikai tos, kuri jāizslēdz, bet ar laiku nāks arī paziņas un cilvēki, kuri būs kas vairāk, vārda draugs cienīgi cilvēki.. protams, ka viņi tā vienkārši tavā dzīvē neienāks, varbūt ir vajadzīgas intereses, hobiji un došanās ārpus mājām, tā teikt - kāda solīša speršana pretī tam visam!

un tomēr - nedrīkst apgalvot, ka draugi ir viss vai pretēji - nekas! viņi ieņem vietu mūsu dzīvēs, citiem mazāk nozīmīgu, citiem vairāk.. pašai pazīstami tādi cilvēki, kas lieliski iztiek un viņi nav mazāk laimīgi par tiem, kuriem draugu un paziņu uz katra stūra.

Vienmēr ir bijis tā, ka man ir 2-3 īpaši tuvas draudzenes un es šajā draudzībā esmu ar visu sirdi un dvēseli. Kas no tā beigās ir iznācis? Pilnīgi nekas, vienmēr kāda ir pamanījusies visai sāpīgi uzgriezt muguru vai vienkārši radās "citas intereses". Tādēļ piekrītu autores viedoklim, vismaz vadoties pēc savas pieredzes. Labāk šo laiku ieguldīt savās attiecībās un sevis pilnveidošanā.

Man liekas, ka ar tādām situācijām retāk saskaras tie cilvēki, kuri vienkārši draudzējas, nevis iegrūž sevi visu draudzībā. Tā, uztverot to vienkārši, ejot pie nākamā, ja iepriekšējais ir pievīlis, neturot ļaunu prātu un nākot atpakaļ, kad ir noskaņojums.

Es šobrīd esmu nedaudz distancējusies no saviem draugiem.
Ar citiem dabiskā ceļā, ar citiem pati nedaudz izvairos tikties/runāt.
Šobrīd laiku veltu sev un savām intresēm, kā arī ģimenei, pārmaiņu pēc.

Es atkal ticu draudzībai, bet es cenšos draugiem neuzlikt pienākumus, no sērijas - tev jābrauc pie manis naktīs u.c. Kā arī manā dzīvē cilvēki nav uz ļoti ilgu laiku, tāpēc es pieņemu vienmēr to, ka pēc dažiem gadiem šis draugs var arī vairs nebūt, mūsu dzīves var vairs nekrustoties - ir jāmāk palaist un piedot. Es to izjūtu kā straumi, dzīves mainību. Mirklis, kad ir tukšums nav jauks, bet atkal nāk jauni, lieliski cilvēki un viss izdodas. :)

Jiasha, es piekrītu Tevis uzrakstītajam.
Kaut gan daudzi jauc vārdu draugs ar paziņa. Lieloties, ka tam ir ap 200 draugiem, taču reāli tādi ir kādi 2-3. Pārējie ir vienkārši paziņas.
Es vārdu draugs pielīdzinu, ka tas ir tik tuvs kā ģimenes loceklis, pārējie ir vienkārši pazīstamie.
Un, ja nav tiešām īsti draugi, tad arī neredzu jēgu izgāzt sevi visu uz tādiem. Ir bijusi negatīva pieredze, tāpēc tagad izturos ieturēti.

Man liekas, ka ar tādām situācijām retāk saskaras tie cilvēki, kuri vienkārši draudzējas, nevis iegrūž sevi visu draudzībā. Tā, uztverot to vienkārši, ejot pie nākamā, ja iepriekšējais ir pievīlis, neturot ļaunu prātu un nākot atpakaļ, kad ir noskaņojums.

Pilnīgi un galīgi nepiekrītu. Labākos draugus jau nemaina kā zeķes, tie ir kādā dzīves brīdi iegūti brāļi vai māsas, tieši tik cieši ir īsti draugi, kā ģimene. Ģimenē viens otru nepamet, viens par otru krīt un ceļas, kā priekos tā bēdās, utt., tās ir kopjamas attiecības. Viss, kas ir mazāk,nemaz nav zem draugs liekams.

Vispār šķiet, ka īsta draudzība nevis pārprastas labu paziņu attiecības, tāpat kā ģimene, nemaz nevar tā vienkārši aizvainojuma, vilšanas, vai citu runājamu iemeslu dēļ, izbeigties.

Nevajag jaukt labas paziņas ar draugiem, tad nebūs problēmu!
Nodzīvojot līdz 30 gadiem man ir tikai 2 cilvēki, kurus bez aizdomāšanās varu saukt par saviem draugiem. Katrs no viņiem ir pārbaudīts ar laiku , kopā būts gan bēdās, gan laimes brīžos.Esmu pateicīga liktenim, ka esmu viņus sastapusi, jo man nav paveicies ar radiem un ģimeni, kurā augu (esam sveši viens otram) un draugi ir tie, kas aizpildīja šo tuksumu.
Īsti draugi ir paliekoša vērtība.