Draugi = laika šķiešana

Es tā aizdomājos priekš kam vispār draugi ir vajadzīgi, labi ok man ir paziņas, bet par draugiem viņus negribu saukt.

Tādēļ ka , kad tu sadraudzējies ar kādu pietiekoši tuvu. Pieņemsi ja esi veiksmīga un tev ir pozitīvas pārmaiņas dzīvē tieši materiālajā ziņā tavai draudzenītei ar laiku sāks skaust tavi panākumi, un ja tevi panākumi nav tik spīdoši tad uz tevi sāk skatīties no augšas un to var ļoti labi just.

Tādēļ, jo vecāka palieku jo vairāk sāku norobežoties no cilvēkiem. Tā teikt jo tālāk, jo labāk. Jo mazāk par tevi zin jo mazāka iespēja , ka tevi aprunās aiz muguras.

Ar paziņām ieturu lietišķas attiecības un izturos pret visiem diezgan distancēti.

Un man galvā stāv teiciens, kur sākās nauda, pretējais dzimums tur beidzās draudzība. Tad kāda jēga no tiem draugiem, ja viņi par tevi aizmirsīs pie mazākās iespējas kur var gūt kādu pašlabumu.

Draugi nāk un iet tad priekš kam viņos vispār guldīt laiku labāk to tērēt sev attīstoties un pilnveidojoties, lai varētu būt veiksmīgāka savā karjerā, darbā. Un atlikušo laika daļu veltīt savai otrai pusei un ja tādas nav tad sev.

Uz visiem pārējiem kaut kā vienkārši ir vienalga jo tā ‘’draudzība’’ ir tikai laika šķiešana, kas beidzās ar to ka katrs tāpat beigās aiziet uz savu pusi.