Sveiki!
No malas vienmēr vieglāk komentēt, tāpēc izstāstīšu īsi situāciju, kādā esmu un gribu dzirdēt Jūsu domas.
Jau 2,5 gadus esmu kopā ar pusi. Kopdzīvi neesam uzsākuši, jo nav sanācis atrast dzīvokli, kas būtu tuvu abu darbiem un nebūtu traki dārgs.
Visu šo laiku regulāri satiekamies un es jūtu, ka viņam brīvo laiku patīk pavadīt atpūšoties draugu kompānijās. Tās reizes, kad ejam uz kino/braucam uz jūru/ceļojam tikai divatā, ir īpaši, reti gadījumi. Manuprāt, viņš katru brīvo brīdi gribētu pavadītu draugu pulkā (protams arī man tur jābūt, lai viņš justos labi).
Mani sāk nomākt tas, ka viņam īsti nav vajadzības pabūt divatā, jo tieši esot divatā ar viņu, mani pārņem miers, laime un vienlaicīgi šķiet, ka viņam ir garlaicīgi.
Kad kārtējo reizi pārspriedām brīvdienu plānus, atkal nonācām pie tā paša. Pajautāju, kāpēc viņš visur grib līdzi sarunāt vēl kādus draugus, nevis braukt divatā. Viņa atbilde bija lakoniska- ES NEESMU TĀ PIERADIS.
Vai pārim ar šādā veidā atšķirīgiem uzskatiem par atpūtu ir nākotne? Man 24 gadi, viņam 27
5
