Es arī esmu izbaudījusi tādu grafiku kā Aloe. Nācu uz darbu ātrāk, sāku 7:30, gāju prom 16:30, jo 17:30 sākās skola un līdz 21:30 KATRU darba dienu. Mājās biju pēc 22. Laikā no 22iem- 7iem jāpaspēj izmācīties, sagatavoties darba dienai, prezentācijas utt, sagatavoties semināriem, jāraksta maģistra darbs, jāpaēd (paldies manam draugam, kurš to uzņēmās), jāsakopjās, jāatpūšās, nerunājot par laika veltīšanu draugam, ģimenei. Tiku visur izvadāta, citādi jāizbrauc būtu vēl 1 h ātrāk. Brīvdienas pagāja pie maģistra un mājas uzkopšanas. Par fitnesu varēju aizmirst.
Godīgi sakot, tas bija murgs. Turklāt darbs nebija mans sapņu darbs, ne tuvu. Izjutu spiedienu no apkārtējiem- oo,cik Tev labs, prestižs darbs, tā nu cīnījos. Līdz sapratu, ka apriebies skatīties uz bālu ģimi spogulī, ienīst ceļu uz darbu, sapratu, ka atzīmes kļūst tādas, ar kurām slīdu ārā no budžeta. Tad nu sapratu, ka ir par traku, gandrīz gadu biju novilkusi, pietika un aizgāju no tās darba vietas. Ak cik pēc tam jutos labi! Novērtēju katru minūti, ko varu pavadīt nestresojot, neskrienot.
Tā kā mēdz būt arī trakāk.. :)