Sveikas, dāmas!
Sākšu ar savu raksturu :D Man nav pacietības, ja kaut kas nesanāk, nevirzās, tad man vai nu zūd interese, vai vienkārši vairs neticu, ka kaut kas var būt labi. Ja kādas darbības, jaunas nodarbes sākumā kaut kas nebija tā, kā manā galvā skaitās ideāls, tad man ir sajūta, ka nav vērts turpināt. Principā, tā man ir visās dzīves jomās, un nemaz neteikšu, ka esmu priecīga par šādu sava rakstura īpašību..
Šobrīd runa būs par nesen iesāktām attiecībām. Draugs ir jaunāks par mani (starpība 3 gadi.). Esmu pieradusi, ka pielūdzēji vai tie, ar kuriem tikos agrāk, pievērš man ļoooti daudz uzmanības, vismaz pašos sākumos tiešam esmu pieradusi, ka viss griežas ap mani. Ar šo draugu ir savādāk, jo bez manis viņam ir darbs (darba laikus viņš nosaka sev pats), treniņi, draugi. Jūtu, ka pietrūkst uzmanības, gribās, lai es esmu primārais un tad pārējais, jo manuprāt, attiecību sākumā cilvēki parasti grib pavadīt katru brīvu minūti kopā, bet šeit nejūtu tādu tieksmi. Manā galvā arī ir iedoma, ka vīrietim vairāk un biežāk jāaicina sieviete satikties neka sievietei.. Pēc visām šim domām domāju, vai ir vērts vispār turpināt, iespējams mums ir pārāk liela vecuma starpība un viņam attiecības faktiski nevar būt pirmajā vietā.
No Jums vienkārši vēlētos dzirdēt viedokļus un ja kādai vēl ir tikpat drausmīgs stulbs raksturs, lūdzu, pamājiet man ar roku :D
Jauku dienu visām!
1069
