Esot attiecībās

Nav nekas īsti mainijies, esmu vīrieti tik pārmācijusi,ka pašam aiz sevis jasavāc,un ne jau es katru vakaru taisīšu ēst 3īs edienus :)

Hmmm...
nu man drīz būs 18, un puisim jau ir.
23.septembrī mums būs 2 gadi

Puisim
Cik stāsta draugi, kad viņš no ekstrēma un liela jokotāja un kaušļa esot palicis mierīgāks. Nēesot tik impulsīvs var labāk parunāt.
Taču man liekas ka bremzēju viņu darīt trakas lietas, jo citreiz viņš paliek agresīvs par to ka esmu dusmīga.
Bet viņš ir labākais jo viņš sniedz man to ko vēlos, un ir vienīgais kurš spēj izturēt manu uzvedību.


man
hmm.. man liekas kad man nekas tāds nav.
Mans raksturs ir ļoti dazāds, un tajā mainījies tikai tas, kad pati beidzot māku pieiet klāt savam puisim un viņu apmīļot un teikt ko jauku.
Viss lielākais plus ir tāds kad tikai dēļ viņa, es esmu iemācījusies tik daudz taisīt ēst, ko nekad neesmu mācējusi. (mērces, kūkas, saldumus, pildītus makaronus.utt)

palieku labāka. neko konkrētu nevaru pateikt, bet viņš mani ļoti ir iedvesmojis.

Kops iepazinamies, esmu kluvusi daudz, daudz mierigaka un nosvertaka. Vairs nemetajos kaut ko meklejot, kaut kur skrienot, neko nesaprotot..

Cilveki mainas ari ejot gadiem, ne tikai esot attiecibas.
16 gadu vecuma attiecibas biju savadaka, ka esmu tagad. Ilgstosakas attiecibas man bija 10 gadus, Protams mainijos gan es, gan vins. Kluvam nopietnaki, es mierigaka. Ar katru gadu kluvam tuvaki un tuvaki, jo viss ir kopigs. Nonoliedzami iestajas zinama rutina, ari sekss vairs neskita tiiiiiik wow.
Vardu sakot, laikam ejot, to otru civeku iepazist tik loti, ka velmes vai garastavokli var nolasit no sejas izteiksmes, vai kustibam. Zin jau ka labak pieiet katra situacija un ko teikt. Ir viens otru redzejusi visadas situacijas un izskatos, ari ne tajos labakajos. Un vakaros gulet ejot, kad vins apskauj, tad ir ta sajuta "ja, vins ir mans cilveks!"

Jā, manējais nomierinājās pēc tusiņu perioda. Atšķirība ir milzīga, bet man gribētos, lai viņš kļūtu vēl pieaugušāks. Es gribu sev tādu īstu miera ostu, jo mani ikdienā tik daudz kas nogurdina. Šobrīd gribu pavisam mietpilsonisku dzīvīti ar savu dzīvokli/māju, suni un diviem bērniem. Nedomāju to burtiski, bet uz to pusi jau ir.

Salomee-prieks tevi atkal redzeet!:)
Chantelle-kaadreeiz man pat ir zeel ,ka tik labi savam viram redzu cauri!Esmu iemaaciijusies sajaas attieciibaas satureet sevi rokaas-pakluseet.
Mans viirietis laikam nekad nemainiisies-pilniigi taads pats,kaa gadus atpakal-varbuut vairaak sola-rozaa brillu laikaa nebija tik daudz solijumu!

Emmanuelle, tiesi par Tevi iedomajos sovakar. Jusu apvidu jau mierigak?

Ja, un, protams, japiekrit ari Chantelle, ka nevar tik viennozimigi pareikt, kas mus izmaina - attiecibas, konkretais virietis vai laiks ka tads.

Manaa pusee iet pavisam uz urraa!Man zinas pat vairs nepatiik lasiit,jo katru dienu kaut kas jauns ir noticis-tad lidmasiina nogaazas,tad vilciens cietis,tad karstums utt
Veel pa teemu-parasti iestaajas taads sirdsmiers sievieteem ,kuraam viss iet taa mieriigi-miilestiiba,kaazas,beernini...Ja nebuutu pubertaates,peecdzemdiibu depresijas,menopauze un vecuma demence,tad vareetu dziivot pavisam labi!:D
Viiriesi paliek parasti dulli paarejas laikaa...viniem arii kaut kas liidziigs menopauzei!

Iepriekšējās attiecības, kas man bija, ir tās, kas mani izmainīja visvairāk. Gada laikā no vājprātīga ballīšu zvēra, kas pat kartupeļus uzcept nemāk, no pilsētas princeses, no iedomīgas kuces pārtapu par, manuprāt, normālu cilvēku. Pārvācos uz mazpilsētu, iemācījos gatavot ēst. Bet tās jau ir tikai ārišķības.

Iekšēji manī mainījās vēl daudz vairāk nekās spēju aprakstīt. Viņš man iemācīja visu, kas man bija vajadzīgs, lai dzīvotu tālāk normālu, pilnvērtīgu dzīvi un... aizgāja pie citas. Un es pat nedusmojos, jo tādus cilvēkus ir jālaiž pasaulē darīt labu, viņus nedrīkst piesiet. Tiesa gan, pēc viņa man ir grūti atrast kādu citu, jo viena lieta, ko viņš man iemācīja ir cieņa pret sevi un, kad sāc to ievērot, saproti, ka tik daudzi mūsdienu vīrieši neciena sievietes.

Mans puisis, manuprāt, nav ļoti mainījies, taču esot ar mani sācis mazāk un retāk ballēties apkārt, jo brīvos vakaros viņam augstāka prioritāte ir palikt skaidrā, lai tajā pašā vakarā vai nākošā rītā brauktu pie manis..to es tiešām novērtēju, kaut neuzspiežu viņam to darīt, protams.

domāju, esot kopā ar kādu arī uz ļoti ilgu laiku..un visu kopdzīvi kaut - būtība cilvēka nemainas, no sevis neiazbēgsi nekur kā nekā, un tas kas tu esi pēc savas būtības, tas tu arī būsi un paliksi, mainas tikai apstākļi, situācijas, un scenāriji.
Raksturs, paradumi, temperaments utt. katram ir savs, un ar to ir jāsadzīvo, un jāpielāgojas viens otram, tad būs ok.

Mans vīrietis no manis viennozīmīgi ir aizguvis mīļumu un maigumu. Spriežot pēc visa, agrāk viņam nebija saprotamas tādas vērtības kā ģimene, nebija tik pretimnākošas attieksmes pret apkārtējiem. Es gan nekad neesmu par kādām izmaiņām cīnījusies, tas mainījies dabiskā ceļā. Tāpat, attieksme pret dabu, pret dzīvniekiem. Kaut kā no materiālām vērtībām vairāk pievērsies garīgām.
Savukārt es no viņa esmu aizguvusi māku vairāk koncentrēties uz sevi. Agrāk to vien darīju kā pasauli glābu. Nevis nemācēju, bet nebija pat vēlmes izvērtēt to, cik daudz lieki izšķērdēju pati sevi palīdzot citiem pilnīgi lieki. Apkārt bija diez gan daudz cilvēku, kuri vienkārši jau bija sākuši izmantot. Tāpat, ballītes vairs dzīvē nespēlē nekādu lomu - bet tas šķiet mainījās tikai ar grūtniecību, nevis pašu vīrieti.

Kopumā, pēc divu gadu ilgām attiecībām jāsecina - nekad neviens nevienu nav vēlējies mainīt. Drīzāk viens no otra, esam aizguvuši to, kas individuāli pašiem ir trūcis. Bet mēs jau pašā saknē bijām prātīgi cilvēki ar skaidru skatu uz dzīvi un lietām.

Abi esam kopā jau 6 gadus - loģiski, ka esam kaut kā mainījušies. Drusku pieauguši :)

Manējais ir mainījies tā, ka ir pieņēmies svarā!!! Bet ir arī pozitīvais - vairs nevelk zeķes sandalēs :D

ja. cilveki mainas.
par sevi varu drosi teikt, ka agrak biju tempermentigaka, neiecietigaka, asaka, tagad esmu piezemetaka. vins savukart ir mantojis paris manas ipasibas.

par stilu. vins agrak izskatijas ka tikko iznacis no sporta zales. vienmer sporta terpa. es biju muzigi uz papeziem un mini svarkos. tagad mes esam sabalansetaki. esmu iemacijusies ari valkat zempapezu apavus, vins ir sacis gerbties ari klasiskakas drebes.

Viņš bija pieradis dzīvot viens, ilgi nebija bijušas attiecības. Tā nu ir iemācījies, cik jauki ir dalīties, būt kopā un runājot iemanījies ir teikt nevis "es biju tur un tur", bet "mēs bijām". Tas man šķiet jauki :)

Savukārt, no viņa mācos būt vēl labāka nekā esmu. Viņš dzīvi māk uztvert ļoti rāmi, katrā cilvēkā saskatīt ko labu. To nu esmu arī apguvusi :) savādāk neesmu mainījusies.

Kopumā abiem nekas tāds nav mainījies.. minimāli :)

Vīrietis ir mainījies stila ziņā- arī bārdu izaudzējis,kopš esam kopā :D
es pamatā mainījusies neesmu.

Abi esam ljoti, ljoti mainiijusies. Kad saakaam draudzeeties, mans draugs bije bezbeediigs, prieciigs cilveecinjs, kam visa pasaule bija pie kaajaam un juura liidz celjiem. Bet pa siem 6iem gadiem tik daudz kas noticis, ka vinjs ir kljuvis daudz nopietnaaks, un diemzeel, vairs ne tik laimiiga un bezruupiigs. Ceru, ka vinjam tomeer izdosies sasniegt savas ambiicijas un atkal buut patiesi laimiigam.