Sāp.

.Man būtu grūti noskatīties kā viņš atrod citu meiteni

Neviens nevienam nepieder, kad iemacisie šo tad arī būs feinas veselīgas attiecības.

iepriekš bija tas mīļums un uzmanība?
caur ignorēšanu un gaidīšanu nekas labs nesanāks, es ieteiktu tev pašai darīt/rakstīt mīļas lietas viņam, vairāk nekā tagad to dari un tad gaidīt pretreakciju. viņš pamanīs. (šobrīd viņš droši vien neko nepamana, pat to, ka tu satraucies :) )

Varbūt negaidi tik daudz, bet rīkojies pati.

Nu, visticamāk, ka tā arī ir, ka viņš nemaz nav pamanījis to, ka uzvedos savādāk, ka man ir sāpīgi...Un ja tagad par to sāktu runat, sāktu parmes, kā jau teic, ka atkal esmu kaut ko sadomājusies...
Dažu brīdi pat domāju, varbūt nav vērts, bet nākamajā mirklī jau bez maz vai asaras, ka nevaru tā...Ka varbūt tagad es varētu viņam pateikt - viss cauri, ja nemāki pret mani labi izturēties, tad nevajag. - bet vēlāk es nevarētu pārdzīvot un skrietu viņam pakaļ. Tāpēc, es nezinu ko es vēlos panākt ar tagadējo izturēšanos pret viņu, varbūt to, ka viņš sapratīs, ka lēnām sāk mani zaudēt un sāks rīkoties. Paskraidīs pakaļ kā es to darīju agrak...

iet pašai pretī- citreiz arī tas nepalīdz, man ir bijis tāds gadījums, ka vienkārši viņam bija apnikums, tāpēc nevēlējās mani īpaši satikt, jo vairāk uzplijos, jo sliktāk bija

Ja es neko nejaucu, tad tev pa nakti viņš arī bija pazudis vai kaut kas tāds? Ja jā, tad tur jau gribēju minēt, ka man bija līdzīgs gadījums, bet es atklāti pateicu, ka esmu ļoti dusmīga un varēja kaut sms uzsist, ka šonakt nebūs, lai man mierīga sirds. Toreiz ļoti atvainojās un tagad ir labojies, jo ja aizkavējās, tad zvana vai uzsit man sms!
Nu izrādi viņam savas emocijas un jūtas par notiekošo situāciju. Es noteikti nerakstītu mīļas sms, bet pazvanītu un teiktu, kas par lietu, ka mani tas neapmierina un esmu dusmīga, ka netiek veltīts laiks man un neko nevar paskaidrot. Jo kāda tad jēga no attiecībām, kur viens raksta standarta sms, bet otrs skumst un apslēpj savas nomāktās sajūtas.

Es arī iesaku visu izrunāt ar viņu. Pateikt kā jūties. Iesāc ar mazumiņu un tad jau saruna pati ies vaļā.
Bet klusēt gan nevajag. Saku no pieredzes. Bija tieši tāda pati situācija un pabaidījos runāt par savām jūtām un velmēm, jo neesmu no tām, kas māk izrunāties, drīzāk visu turu sevī. Bet tieši šī kļūda man maksāja attiecības ar cilvēku, kuru mīlēju. Un saku, tas tiešām ir smagi noskatīties kā viņš sāk dzīvot savu dzīvi bez tevis. Un viss tikai tāpēc, ka es pabaidījos izteikt savas jūtas.
Tāpēc silti iesaku parunāt. Sliktāk nebūs. Nemocīsies ar jautājumiem kā būtu, ja būtu..

Un vēl, dažreiz vīrieši nejūt un nesaprot, ka sievietēm gribās vairāk mīļuma. Iespējams viņam liekas, ka viss ir kārtībā, viņš pat neaizdomājas, ka kaut kas nav tā. Un ne jau tāpēc ka nemīl, vai kaut kā tā, bet gan jo daži vīrieši vienkārši tādi ir. Viņus tikai jāpabiksta biku. ;)

Es negribu pat viņam neko teikt par to, kas darās manā galvā, jo zinu, ka pārmetīs man, ka redz, atkal esmu kaut ko sadomājusies

Piedod, bet izskatās, ka Tev patīk ciest. Pati neesi apmierināta ar esošo situāciju, bet neko lietas labā nedari. Kā lai vīrietis uzmin Tavas domas, ja Tu nestāsti viņam, kā jūties?
Otrkārt, dabiski, ka pēc 2 gadiem nebūs sajūsmas pilnas sms, kā sākumā. Visiem (labi vairākumam) tās kļūst lietišķākas. Ja jau dalaties dienas iespaidos, tad taču ir ok?

Visbeidzot- iespējams, ka patiešām ar zemapziņu sāc just vīrieša novēršanos. To tā ar prātu sākumā grūti pieņemt, bet sirds jau jūt. Nu jā- vot tas ir sāpīgi, bet, ja saki, ka mīli, tad cīnies par attiecībām, sāc runāt, un viss gan jau būs labi ;) bet ja nebūs labi, tad pēc kāda laika būs vēl labāk, nekā bija ar šo :D

Vienkārši pasaki, ka Tev pietrūkst viņš vai viņa uzmanība.
Tas neskanēs, kā pārmetums, vienkārši Tavu sajūtu izteikums.
Tālāk sekojošais tad nu lai paliek viņa ziņā.

Liekas, ka šo būtu rakstījusi es! Vienīgā atšķirība - kopā bijām pāris mēnešus.
Es savu mīļoto cilvēku pazaudēju, jo par daudz viņam rakstīju sms, ka ilgojos, ka vēlos satikt, jo arī mūs šķīra attālums.
Runāšana nepalīdzēja, teica, ka viss esot kārtībā. Līdz vienu dienu paziņoja, ka mums nav pa ceļam, kā šķiršanās iemeslu minot sms.
(Sms netika sūtītas 100! Līdz 5 dienām, jo bija brīdis, kad nebiju LV, kad īpaši viņš pietrūka, vajadzēja viņa atbalstu). Tā kā pārlieku jūtu izpaušana un "stāstīšana" kas un kā pietrūkst - arī nav labākais veids.

Arbūz, pēc Tavas pēdējās diskusijas, man izskatās, ka vēl aizvien viņam ir apnikums.

Un pilnībā piekrītu Eternity. Vīriešiem patīk būt medniekiem, pat ja viņi ir kopā ar sievieti ilgstoši. Ne tā, ka uzreiz nepieciešams iekārot citu, bet domāju, ka nepieciešams iekārot atkal un atkal to pašu. Un viņiem ir patīkami, ja sieviete ir noslēpums. Ja sieviete sevi izliek pilnīgi kā uz delnas un viņu iespējams lasīt kā atvērtu grāmatu, tas vairs vīrietim var nešķist saistoši.
Es arī agrā jaunībā pieļāvu tādas kļūdas. Mēdzu ātri pieķerties, stipri mīlēt un nezināt, kur likties aiz sajūsmas. Tad nu visu to arī kratīju virsū vīriešiem. Viņi jau arī iedrošināja, teica, ka tas patīk. Bet, iespējams, paši nenojauta, ka tā var pazaudēt interesi. Pēc tam man, protams, apnika, ka par mani neliekas ne zinis vairs un es izvēlējos aiziet un tad viņiem atvērās plaši jo plaši acis, ka mani iespējams arī zaudēt. Nu es atkal biju kļuvusi par noslēpumu. Bet man tas bija par vēlu jau. Tagad vismaz ir vērtīga pieredze. :)

Paldies meitenes par padomiem!
Jā, mēs izrunājāmies...Es pateicu kā jūtos un tā, kas nepatīk un kapēc...Uz ko viņš sāka rakstīt, ka viņš jau labu laiku nejūt pret mani neko, ka nav vairs tās intereses...Nu un tā runājot mēs aizgājām līdz tam, ka viss ir cauri. Ejam katrs savu ceļu. Jūs pat iedomāties nevarat kā es raudāju kad dzēsu ārā mūsu, viņa bildes! Vakar vēl nezināju ko darīt ar mūsu ierāmēto bildi ko viņš uzdāvināja dz.d. To šorīt saplēsu, nu vismaz rāmītis jauns...Būs citai bildei.
Un ko ar pārejām viņa dāvanām...Nobāzu dziļi skapī, vismaz uz kādu laiku, lai nestāv acīs...
Neticās, ka esam šķīrušies, biju pieradusi pie tā cilvēka un viss. Tā vien liekas, ka tūlīt, tūlīt viņš uzrakstīs - labrīt - bet...
Lai nu kā, viņš ļoti labi apzinās, pats arī teica, ka esmu ļoti stipra, un tāda kā es - ir retums. Viņš novērtē to, ka es tik ilgi dēļ viņa turējos, apzinās to, ka es mīlēju viņu vairāk nekā viņš mani...Bet, kā viņš teica, arī viņam sāp, bet mocīt mani negrib. Pie vainas arī nav cita, bet tā saucamā ''jūtu pasaule''.
Nu tāpēc, tagad mēģinu savas domas novirzīt uz ko citu, bet tāpat...Iedomājoties vien, ka viss tas, kas bija starp mums, nu vairs nebūs, būs ar kādu citu - es nespēju pie tā pierast.

Uhh... Saprotu, kā jūties. Turies un priecājies, ka viņš vismaz pateica godīgi un atklāti, nevis turpināja mocīt vai meklēt sānsoļus paralēli. Laiks sadziedēs... :) Šobrīd tiešām var būt liela pieraduma sajūta vēl, jo liekas, ka pēkšņi no ikdienas dzīves iztrūkst kāds ļoti būtisks posms. Pārdomā, ko Tu turpmāk vēlies un kā varētu aizpildīt šo tukšuma sajūtu, bet lietderīgi. Veiksmi Tev!

Paldies! Jā, laiks dziedēs...Jau atradu ar ko sevi nodarbināt atlikušo vasaru :))
Mēģināšu pēc iespējas mazāk atrasties vienatnē, tas visvairāk liek bojāt sev noskaņojumu.