Esmu laimīga

jā esmu laimīga bet līdz pilnai alimie pietrūks labi attalgots darbs lai varetu veidot ģimeni un piedzimtu man mazs kunkulitis

Jā, esmu :)

Nē.

Jāteic, ka man arī gribētos bērniņu jau tagad, bet kā jau Highfly rakstīja - d*rsā un kamēr viss d*rsā, tikmēr šis sapnītis jāatliek. Un jā, pa lielam, lielākā mana (jo vistiešāk tas mani ietekmē) problēma ir alkohols.
Drauga ģimene, nu, nav slikti cilvēki, bet tai pašā laikā nesaprotu viņu humoru. Sākumā, kad ievācos pie viņiem, sencītis mani par liekēdi sauca ( ne jau sejā, bet pārējiem ģimenes locekļiem to teica), kaut gan devu naudu cik varēju (par elektrību un tā). tagad gan neko nesaka. Mātei patīk smieties par mani, arī kad ciemiņi atnākuši. It kā nevainīgi joki, bet tie paši sāpina un liek man justies nožēlojami. No viņiem atbalstu nemaz negribu, jo zinu, ka nesaņemšu.
Atbalsts man ir tikai no mammas un māsas. Vairāk tīri finansiāls, lai varu izdzīvot.
HighFly- zin kā, tomēr man ir papīrs 1.līmeņa augstākā. Gribētos tomēr pienācīgu darbu, bet nevienu bez pieredzes nepieņems darbā. Šī papīra dēļ visu mācību mūžu centos, zubrījos, lai tikai labas atzīmes. Galu galā esmu vīlusies visos, kas teica, ka papīrs ir galvenais. Re kā. Ņifiga.

Jā,jā, jā!

Nav iemesla, lai taada nebuutu!

Neesmu.

Man viss ir kā pa viļņiem - vienā brīdī jā, citā nē. Šobrīd ir tas brīdis, kad nē...

Šī papīra dēļ visu mācību mūžu centos, zubrījos, lai tikai labas atzīmes. Galu galā esmu vīlusies visos, kas teica, ka papīrs ir galvenais. Re kā. Ņifiga.

Principā vienīgā vieta kur tik tiešām nepieciešama izglītība ir medicīna, farmacija. Tur par ķirurgu nekļūsi un tas nav iespējams neejot cauri ofic izglītibas sistēmai. Un jurispudence ja grib ņemties ar likumiem tur vēl laikam.

Visu pārējo var iemācīties vienkārši strādājot. Ir daudzi cilvēki kas strādā privātā sektorā un ļoti labi saprot savu arodu lai gan nav mācijušies, un ja vajag kādu sertifikātu kursi, un to ar var pazubrīt un nolikt tos eksāmenus un nokārtot.

Papīrs ir svarīgs tikai tik daudz,tikai ka darba devējs paskatās ka neesi pilnīgs muļķis. Tas arī viss. Vienkārši tas atspoguļo, ka esi spējīga mācīties. Bet darbu negarantē.

Esmu dzirdējis ka cilvēki ar maģistra grādu mūzikā pianisti, strādā vācijā restorānā mazgā traukus un tualetes mazgā.

Tākā vispār visam vajadzētu būt otrādāk, Cilvēks pēc videnes aiziet pastrādāt 2-3 gadus kādā jomā grib, darot pašu zemāko darbu, noteiktā sfērā un tikai tad izdomādams ka grib augt mācās sevis jau iestrādātā, jomā.

Un skolas prakse ir sūds, tur tos praktikantus neuztver nopietni liek darīt visādus vienkāršākos darbus. Tā kā, pats ideālākais ir par palīgu jau kādam kas to jomu kurā vēlies strādāt prot un tad kad jau puslīdz pati māki pašu laiž strādāt.

Bet nu jā ja iesākumā nav pareizo cilvēku, ar to izglītibas doķi var noslaucīt pēcpusi, bez pareizajiem cilvēkiem nekur netikt !

nē, neesmu laimīga. visā kopumā jūtos šonedēļ iekšēji mirusi.

Jā, esmu laimīga. Un kad "paskatos" uz savu dzīvi atpakaļ pēdejo 5-10 gadu periodā, tad saprotu, ka ar katru nākamo gadu mana dzīve ir tikai uzlabojusies, gan emocionālā, gan finansiālā, gan fiziskā veidā. Reizēm aiz laimes nezinu kur likties, reizēm uznāk tādas kā šaubas, nu cik tad labi var būt, kad tad notiks kas slikts? Un tad notiek, piem., neliela avārijā šīs vasaras sākumā. Tad iesperu sev pa d, un saprotu, ka negatīva domāšana vairo negatīvo un turpinu domāt pozitīvi. Skatoties uz priekšu - nākotnē, plani lieli, ambīcijas gan karjerā, gan personīgajā dzīvē, un zinu, ka tās ir tās lietas, kas mani kopumā dara laimīgu. Protams, lielu daļu laimes sajūtas sniedz tas, ka otrā puse atnāk no darba, apskauj un saka: esmu tik laimīgs ar tevi. Pieļauju, ka tas ir pamatakmens manā laimes dārziņā. Bet manā dzīvē ir bijis laiks, kad biju tiešām laimīga un apmierināta arī viena ar sevi. Man pat sķiet, ka tajā laikā, kad iemācījos būt laimīga pati par sevi, es tā kā "nopelnīju" savu laimīgo turpmāko dzīvi. Lūdzu, mīļās, neskaudiet, es visiem vēlu tieši to, ko viņi man, tikai divkārši, un tas strādā :)

Nē, neesmu.

Principā, esmu gan.

Principā man tāpat kā Heartkiller - vienubrīdi esmu,pat ļoti,bet otru - galīgi neesmu laimīga.

Man kā kuru dienu uznāk tā sajūta :D Nevarētu teikt, ka jūtos galīgi nelaimīga un noskumusi visu laiku, bet nevarētu arī teikt - jā, esmu ļoti laimīga :) nu tā kkā :D

sunset!!

Man pat sķiet, ka tajā laikā, kad iemācījos būt laimīga pati par sevi, es tā kā "nopelnīju" savu laimīgo turpmāko dzīvi.

tā ir! man ilgu laiku bija depresija un ilgu laiku vienkārši biju pieņēmusi, ka esmu/būšu neveiksminiece, bet tad viss kaut kā mainījās. sāku saskatīt labo sevī un apkārtējos, palīdzēt citiem, augt pašai, sakārtot sevi un dzīvi un viss palika labi. un šobrīd esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar mani notiks tikai labas lietas. bez nekādas finansiālas un sociālas stabilitātes man ir iekšēja pārliecība, ka viss ir un būs labi un nevajag nekādas garantijas no ārpuses :)

grūti gan lasīt šo diskusiju, jo meitenēm, kas nevar atbildēt pozitīvi, šķiet, ka ir šausmīgs bedres periods dzīvē. turaties.

Esmu apmierināta uz doto brīdi (un jau kādu laiciņu). Tas nozīmē, ka nav bijis iemesls, lai kristu depresijā un nav arī tā, ka mani patstāvīgi pavadītu eiforija. Kā laimi to varbūt negribētu definēt, bet iemesli gaudot arī nav.

Pati ar sevi neesmu laimīga jeb mierā, ar visu un visiem citiem gan.

Jaunā "Rīgas Laikā" redaktora slejā bija labs teikums, ka "laime ir situācija, kurā nav vēlēšanās būt citur, darīt kaut ko citu, lai kaut kas būtu citādi". No šāda viedokļa raugoties - jā, esmu laimīga. Bet vispār es uzskatu, ka laime ir daudzi spēcīgi, spilgti prieka uzplaiksnījumi ikdienas dzīvē, bet nevis konstanta tikai un vienīgi augšupkāpjoša līkne. To laimi nemaz nevarētu atpazīt, ja ik pa brīdim nebūtu kāda kritiena pa līkni lejup:)