diskusija maminas

pam param diskusija maminam aim sou soriiii.

Attiecības viennozīmīgi ieguva pavisam citu statusu, tās nemainījās ne uz labo, ne slikto pusi. Vienkārši kļuva dziļākas, jo mūs abus tagad saista bērns un mūsu abu interesēs ir radīt laimīgu ģimeni. Patiesībā domāju, ja mazais nebūtu pieteicies, diez vai mēs vēl būtu kopā.
Par sevi - atklāju sevī slēptos talantus. :D Tas ir, iemācījos būt par mājsaimnieci. Jau gaidībās intensīvi sāku nodarboties ar rokdarbiem, tam tagad mazāk laika atliek. Raksturā, kļuvu nopietnāka, atbildīgāka. Patiesībā šo divu gadu laikā esmu pamatīgi pieaugusi kā personība. Ļoti mainījies skatījums uz dzīvi. Kā arī noteikti, beidzot sevi apzinos kā sievieti ar skaistu augumu, acīm un smaidu. Sāku justies pārliecinātāka par sevi. Protams, līdz ar to ir mainījies arī ģērbšanās stils. Tagad vairāk ir aktuālas kleitas, svārki un papēdīši. Izskatam kopumā pievēršu vairāk uzmanības kā pirms tam. Ari mana attieksme pret apkārtējiem ir mainījusies. Spēju labāk atšķirt draugus no nedraugiem, atkost tos, no kuriem būtu jāizvairās, neatveros un neuzticos tik daudz mazpazīstamiem cilvēkiem. Īsāk sakot, nelaižu vairs sev tuvu ikkatru, bet filtrēju cilvēkus. Laikam instinktīvi sargāju savu ģimeni no nejaukiem cilvēkiem.

Mums attiecības pasliktinājās, jo vīrietis vai nu nevarēja vai negribēja saprast to ka ar bērnu nav tik vienkārši ka varbūt no malas izskatītos. Bija strīdi un kašķi, bet nu jau pēc 1,5 gada situācija ir uzlabojusies, jo bērns ir lielāks un arī daudz vieglāk ir.

Pirma sieviete, loti labi uzrakstiju, man tas pats, tikai ar rkarbiem gan man nesanaca, paris sallites un sedzina, vairak nespeju...
Un vai kadu bridi bija depresija????

Mums līdzīgi kā Mint*

Neteiktu ka tā bija depresija, bet pāris mēnešus pēc dzemdībām, es biju ļoti jūtīga, daudz raudāju. Iemesls tam vairāk bija tas, ka biju pārgurusi. Taču tiklīdz mazais sāka ilgāk gulēt, arī man atgriezās labais garastāvoklis un pašsajūta.

Pirms bērna piedzimšanas vēl runājam par to kāda būs audzināšana, ka labāk. Ja viens uzskata par pareizu darīt tā, bet otrs pavisam otrādāk, rodas domstarpības.
Tagad ja tā paskatās gadu atpakaļ, pat īsti nesaprotu par ko mēs vispār kašķējāmies, bet kā jau visām zināms, pēc dzemdībām sieviete emocionāli un garīgi izmainās.
Mans atlabšanas periods ilga gadu, bet tas jau katrai stipri individuāli.

Citām ir vīrieši, kuri palīdz ikdienas darbos, kaut to pašu mājas uzkopšanu, trauku nomazgāšanu. Paši piesakās pieskatīt mazo kamēr gribi iziet izvēdināt galvu ar draudzeni izejot ārā.
Manējais gluži pretēji, uzskata, ka es varu iziet ar draudzeni āra un mazo ņemt līdz, jo kas tad tur bērnu skatīt. Viņam liekas, ka tas ir tik vienkārši. Kā viņš man saka - tur jau nekas nav jādara, vienkārši jāsēž mājās un jāskatās TV, bet to cik emocionāli un garīgi jutos viņš nesaprot. Iespējams tas nāks ar laiku.

Iespējams tas nāks ar laiku.

vai nenāks vispār.

Vīriešiem vispār to ir daudz grūtāk saprast. Viņi neiet tam visam cauri un nezina, kas ir hormonu vētras. Cik esmu runājusi ar citiem vīriešiem, kuriem ir bērni, viņi vienkārši nesaprot, kā tas ir, kad jumts brauc prom un tu tur neko nevari padarīt. Manējais sākumā arī nesaprata, ka gribu atpūsties BEZ bērna. Vēlāk, izrunājoties, atklājās, ka viņam bija bail nodarīt mazajam pāri, jo viņš taču bija tik sīciņš. Tagad nav problēmu atstāt viņus vienus. Puika jau patstāvīgs un vairs nav auklējams rokās. Bija periods, kad viņš man vispār nepalīdzēja mājasdarbos. Es biju tuvu izmisumam. Taču tagad ir mainījušies viņa darba apstākļi un viņš man palīdz, pat ļoti. Atkārtošos, izrunājoties, atklājās, ka viņam tajā periodā bija, kas līdzīgs depresijai, bija ļoti nomākts, ka neizdodas iecerētais. Tāpēc vajag runāt ar otru pusīti, mierīgi pasēdēt un parunāt. Neviens otra galvā ielīst nevar.

Par attiecībām- šķiet,ka nemainījās, tikai kļuva mazāk laika pabūt divatā.
Pati pirmās dienas biju nervu kamols, bet tas ātri pārgāja (labi, ka tā, jo pati apzinājos, ka uzvedos stulbi, bet kontrolēt to īsti nevarēju), tagad esmu mierīga(mazajai šobrīd mēnesis).

Skatījums uz dzīvi: tiešām novērtēju neatkarību un brīvību, kura bija līdz šim- kad ej un dari, ko un kad pats gribi, nerēķinoties ne ar ko, jo šobrīd dzīvoju pēc principa "ēdu un guļu, kad princese atļauj" :D

norija - uzreiz prātā ienāca teiciens - bērna audzināšana arī ir darbs, tikai priekšnieks tāds maziņš. :D
Bet tā, ja es vēlos kur tikt, man uzreiz jādomā, kur atstāt mazo. Ne vienmēr tas izdodas (kā, piemēram, 5.jūlijā :D ), tāpēc daudz ir jāplāno jau laicīgi.

bērna audzināšana arī ir darbs, tikai priekšnieks tāds maziņš.

labs |:)

Pirmā Sieviete- cik saprotu, tavējais jau tik liels, ka vari atstāt, man līdz tam vēl tālu..

norija - rudenī būs divi gadi. Taču esmu atstājusi pie omes arī divu mēnešu vecumā, kad pārstāju barot pati. Protams, tas bija vien uz dažām stundām. Tā riktīgi uz nedēļas nogali pirmo reizi atstāju 6 mēnešu vecumā.

Pirms tam mīlēju visus bērnus, tagad mīlu visu, bet vienu visvairāk :)
Nu vienmēr zināju, ka gribu bērniņu un kad piedzima meita, jutos piepildīta un pārlaimīga. Stāvoklī būdama, staigāju kā apgarota, laimīga, ka neviena pasaules liksta uz mani neattiecas.
Kad piedzima mazā, vīrs pirmo mēnesi bija mājās, bija liels atbalsts.
Mana depresija varētu būt tāda, ka līdz meitiņas gada vecumam teicu, ka negribēšu vairs bērnus, ka gribēšu būt viena bērna mamma, bet nu jo vairāk runāju, redzu, dzirdu par bērniem, jo vairāk gribu vēl vienu mazuli :)
Hmmm, par pieskatīšanu - arī uz pāris stundiņām mammai ātri uzticēju uz nakti kkad ap pusgada vecumu. Tagad ļoti grūti šķirties kaut uz nakti, ātrāk gribu mājās, nezinu, ko lai sev padara, jo saprotu, ka vajag jau kādu atšķirtību no mazās.

Bērns ļoti mainīja manu dzīvi, manu skatu uz to.
Esmu cits cilvēks, bērns lika strauji pieaugt, atteikties no bezrūpīgā dzīvesstila.
Mājās ir harmonija, mīlestība, saticība. Bērnam piedzimstot,uzlabojās attiecības arī ar manu mammu.