a ļa esam tik brīvi cik brīvs ir mūsu prāts
Tāpat, protams, mums ir ietekme uz mūsu valsts situāciju, jo mums ir demokrātija. Taču katrs savu personisko brīvību (ja uz to skatās šaurākā nozīmē) veido pats sev.
Es vairs vārds vārdā nenocitešu personu, kurš to sacīja, bet doma tā tāda- jo lielāka tautas masa ir zem vienas demokrātiskas pārvaldes, jo mazāk kas tajā paliek no demokrātijas. Tieši to pašu tikai citiem vārdiem prof. Tumans savās lejkcijās par seno Romu stāsta, ka mūsdienu demokrātija vairs nav īsta demokrātija kā senajā Romā kur tās pilsoņi atnāca uz sapulci un savu viedokli izteica ar balsi. Mums dod tikai iespēju ievilkt krustiņu lodziņā.
Esmu gatavs pats uzturēt savus vecākus, apmaksāt savu bērnu izglītību un piedalīties ar sevis nopelnīto infrastruktūras uzturēšanā un izbūvē, bet esiet tik laipni un atbrīvojiet mani no visiem pienākumiem uzturēt pieaugušus un darbaspējīgus liekēžus, no kuriem nevienam nav nekāda labuma!aaaaamen!!! Latvijaa tas veel nav tik izteikti, jo nav to pabalstu tik daudz, bet rietumeiropaa - oi oi. Mees jau reekinaajaam, ka ja cilveeks Francijaa pelna nu ap 1300 eiro (mazliet virs minimaalaas, bet pietiekami, lai dziivotu un uzdziivotu), tad peec visaam nodoklu nomaksaam, vinjs vienalga pelna mazaak, nekaa kaads slinkis dziivojot tikai uz pabalstiem. Bet sii jau ir mana saapiigaa teema un vispaar jau mazliet bezteema :D
mūsdienu demokrātija vairs nav īsta demokrātija kā senajā Romā kur tās pilsoņi atnāca uz sapulci un savu viedokli izteica ar balsiJaa tikai romaa to vareeja dariit TIKAI viirieshi, tikai romiesi un tikai tie, kam paari 30 gadiem (varu kluudiities vecumaa, vairs iisti neatceros)
Melns, es atbalstu libertārismu (pašu valsts aparāta minimumu, būtībā līdzīgi tam, ko tu uzskaitīji), taču apzinos, ka tas vēl ilgi nevarēs pastāvēt, ja kaut kad vispār sabiedrība būs tam gatava. Esmu pārliecināta par savu atbildības sajūtu un plānošanas spējām, bet diemžēl man nav ticības, ka uz to būtu spējīgs vairākums līdzcilvēku. Daudzi taču joprojām nespēj pieņemt, ka sociālisms te vairs nepastāv un neviens negarantēs darbu utt. Tāpēc tas ir tāds utopisks sapnis.
Ja cilvēks ir ar mugurkaulu, spēj uzņemties atbildību un ir garīgi stiprs - viņš ir brīvs.
Ja salīdzina ar PSRS laikiem, tad tagad ir brīvība.
Mārketings ietekmē lielāko daļu cilvēku - tērēt un tērēt vairāk, tas arī ietekmē cilvēka psiholoģiju - ja nevaru tērēt un atļauties pietiekami daudz- es neesmu brīvs. Tāpēc daudzi cilvēki nav apmierināti ar savu dzīvi.
Jāprot dzīvi skatīt no citām vētībām (ne materiālām) - tad arī var baudīt brīvību.
Es izbaudu savu brīvību, kad vietējā pašvaldība man uzliek naudassodu par to, ka manā zemesgabalā zāle ir garāka par 20 cm! Kāda suņa viņiem gar to daļa, cik gara zāle ir manā privātīpašumā, ja tas ir iežogots? u.t.t
Ir cilvēki kam visu laiku vienmēr kat kas ir slikti... Valdība, pašvaldība - un tā tālāk vienā dziesmā
Ir cilvēki kuri kuri tanī pašā situācijā tiek ar visu galā bez čikstēšanas un sūdzēšanās.
Tas parāda cilvēka brīvību.
Ir cilvēki, kurus uzskata par lopiem un kā pret tādiem arī attiecas. Ir cilvēki, kuri ar tādu statusu samierinās, pielāgojas un pierod, "nečīkst un nesūdzas" un vēl ir lepni ar to. Ir radīta sistēma, kurā katrs titulēts .........
Var jau mocīties ar filozofijām, aforismiem, demokrārijas jēgām...
Nevajag tik ļoti skiet līdz mārketinga trikiem un sabiedrības uzskatiem. Ja cilvēks prot dzīvot pēc saviem uzskatiem, justies brīvs, neviena nepiespiests un baudīt dzīvi, tad tā ir lielākā brīvība.
Ja skatās uz citiem, salīdzina, vērtē, skrien pakaļ reklāmām, tad brīvības nebūs nekad. Vienmēr var atrast kaut ko sliktu valdībā, demokrātijā, likumos, nodokļos u.t.t
Tad arī cilvēks nevis dzīvo, bet meklē visā sliktumu, nemaz neredzot ka viss labais ir tepat.
Nu, un kas tad traucēja "dzīvot pēc saviem uzskatiem, justies brīvs, neviena nepiespiests un baudīt dzīvi" un ne- "skatās uz citiem, salīdzina, vērtē, skrien pakaļ reklāmām" Tevis pieminētajos PSRS laikos? Iznāk, ka arī tad varēji justies brīvs, ja vien pats to gribēji. Nevajadzēja meklēt "kaut ko sliktu" PSKP, padomju valdības darbībā un pastāvošās iekārtas likumos. Tā taču esot lielākā brīvība, vai ne?
Man ir cita formula - jo lielāki ir nodokļi, jo mazāk - brīvības. Patiesībā, lai cik paradoksāli tas nebūtu, bet mūsdienās cilvēki, maksājot nodokļus, paši finansē savas brīvības ierobežošanu.