Kad studēju, skatījos. Bet kad tas kļūst par ikdienu, tas ir pēdējais, ko gribas redzēt. Darbs ir darbs, bet mājās darbu nenesu.
Seriāls ir par ķirurgiem. Censoņi, gatavi upurēties, nežēlojot sevi. Taču nevajag aizmirst, ka tas ir tikai seriāls. Piedevām, Latvijas slimnīcās par tādu ikdienu nav ko sapņot.
Diemžēl pagaidām ir attaisnojies uzskats, ka ķirurgi ir miesnieki, kas ar galvu domā ļoti maz :( bet, ir izņēmumi.
Vēl joprojām ir daudzas dziesmas, ko esmu iekļāvusi kādā no savā simboliskajām izlasēm, tas gan.