Tas par to slāpšanu ir fizioloģiski. Organisms tiek pieradināts pie tā, ka ūdens rezerves nevajag, jo regulāri tiek ūdens iedots. Un tad kādu dienu ūdens pieplūde tiek nogriezta vai samazināta. Organismam šoks, ūdens tiek novirzīts tur, kur tas visvairāk ir nepieciešams (labāk iedot smadzeņu šūnām, kuņģis un gremošanas sistēma var pagaidīt (tas attiecas uz to galaproduktu izvadi :) ), par matiem tādā brīdī laikam vispār netiek domāts, par matiem vispār pēdējā vietā parasti tiek domāts :D ). Un ar slāpšanas sajūtu organisms jau dod signālu, ka - eu, dāmīt, pietiek jokoties, man vajag ūdeni, citādi visas tavas šūnas izžāvēšu sausas! Un pēc tāda šoka tajā brīdī, kad ūdens atkal tiek iedots, organisms taisa rezervi (aiztur ūdeni) katram gadījumam, ja nu tai trakajai atkal ienāk prātā nedot ūdeni. :D Respektīvi, slāpšanas sajūta jau norāda, ka ūdens rezerves ir izsmeltas. Līdz tam nevajadzētu nonākt. Nu, tas tāds mazs kopsavilkums no tā, ko esmu lasījusi.
Par to, ka jau pēc 20 min slāpst - viens izskaidrojums var būt, ja pirms tam nav dzerts un tad pēkšņi sāk daudz dzert, tad organisms cenšas izveidot tās pašas rezerves + apūdeņot visas šūnas, ūdens tiek izlietots aktīvāk, tā es to saprotu, un otrs var būt - organismam jau izveidojies režīms (es tā pieņemu no savas pieredzes) - ja visu laiku tiek dzerts ik pēc kādām 10 min, tad 20 min pārtraukums var liecināt, ka kaut kas režīmā ir sajucis un varbūt ūdens tagad vispār nebūs. :D Nu, cilvēka organisms ir ļoti smalka, noslīpēta mašīna, tāpēc es uzskatu, ka jebkurš signāls jau par kaut ko liecina. :)
OK, kā var saprast no visa šī palaga, esmu nedaudz palasījusi par ūdens dzeršanas jautājumiem :D
Brīvdienās sanāca daudz braukt ar mašīnu, nolēmu, ka ūdens dzeršanu piebremzēšu, lai nav jāstājas katrā uzpildes stacijā. Kamēr nonācu līdz galamērķim,jau bija sajūta, ka esmu tuksnesī. :D
11698
