Manas attiecības gan bija slimas jau saknē, bet ar abpusējiem puņķiem un asarām šķīros un nācu atpakaļ 1,5 gadu garumā. Tagad domāju - stulbie mazohisti, bet man tik ļoti katru reizi gribējās noticēt - nē, nu šoreiz tiešām viss būs citādāk, viņš taču nemelotu. Un sākumos vienmēr bija arī. Bet tad tā pretīgā sajūta, kad tu sēdi un saproti - nu nevajadzēja, nevajadzēja, NEVAJADZĒJA!
Es uzturu labas attiecības ar viņu (liela kļūda, jo viņš vēl joprojām lolo cerības!), šad tad saredzamies un lai gan manī vairs nav mīlestības, vienvakar, kad sēdējām uz dīvāna un dzērām tēju, es domāju - tik ļoti tagad gribētos viņam vienkārši ielikt galvu klēpī. Kā jau Tu, _paris, teici - pat pēc visa, kas bijis, pēc pusgada. Noskurināju to sajūtu un sapratu, ka viņš, pārsteidzošā kārtā, vienkārši bija mana drošā azote, siltais plecs, stabilitāte. Un pietrūkst vien tās pasargātības sajūtas.
Mīlestība nav loģiska. Un man šķiet, ka ar šķiršanos ir tāpat kā ar tievēšanu - uznāk tie vājuma brīži, kad liekas - piekāst visu, jo tik viegli būtu padoties un ieštopēt šokolādes kūku. Bet tad tu pasēdi un padomā - vai tiešām? :)
Baigais domraksts man, izpaudos. :D Mans opis vienmēr teica - būs tā, kā būs. Un lai gan man vienmēr šķiet,ka visi šitie ir kaķim zem astes, nesen filmā dzirdēju frāzi - ja tu pa ceļam esi pazaudējis cilvēku, bet viņam ir lemts tavā dzīvē būt, viņš atradīs ceļu atpakaļ. Nu vo! :)