nebeidzu vien brīnīties par šo diskusiju..pareizāk sakot par lielāko daļu meiteņu neloģisko, bet emocionālo domāšanu :D Līdz šim nekad nebiju aizdomājusies, ka kolēģu paķeršana līdz darbam kādam var būt tāaaaaada problēma.
Mani viens kolēģis, kurš dzīvoja blakus mājā, regulāri (tad, kad nebraucu ar riteni, tas ir, ziemā un lietus laikā) veda gan uz darbu, gan atpakaļ gandrīz 2 gadu garumā. Turklāt es viņam vēl mēdzu no rīta pazvanīt, lai neaizbrauc bez manis. Tagad sāku domāt, ka cerams viņa sieva nebija tāda kā Gunita :D Viņa tak traka paliktu - katru dienu ved uz un no darba, visu dienu pavada strādājot kopā. Gadījās, ka darbā aizkavējāmies līdz vēlai naktij. Arī uz darba pasākumiem, es parasti braucu ar viņu. Arī citi kolēģi, ja tas ir bijis pa ceļam, mani ir aizveduši kur man vajag. Arī kursa biedri, kuriem ir draudzenes un sievas, ir veduši gan mani, gan citus kursabiedrus (meitenes un puišus) uz mājām.
Manam draugam arī nebija nekādi iebildumi, gluži pretēji viņš bija priecīgs, ka ir kas aizved mani uz darbu. Ja viņš pats mani izdomātu vest, tad es darbā būtu stundu ātrāk, viņš dabūtu sēdēt sastrēgumos, dēļ līkuma ko nāktos braukt, patērētu daudz vairāk naudas benzīnam, kas ietekmētu mūsu kopējo budžetu.
Nesaprtotu arī kāpēc autores puisim vajadzētu būt greizsirdīgam, ka viņa iet uz šefa dzimšanas dienu. Vai tad autore ir devusi kādu iemeslu neuzticībai?
Es arī reizēm nopriecājos, ja man ir brīvs vakars, kad varu viena pati pabūt mājās, paskatīties filmas utt., bet tas nenozīmē, ka man nav nekādu jūtu pret manu puisi.
Teikšu godīgi, ka šī diskusija mani pārsteidza :D Bet es jau vienmēr esmu vadījusies vairāk pēc loģiskiem apsvērumiem :)
63
