Pēc mēneša pārceļos uz Zviedriju. Ar visām pārcelšanās neērtībām un problēmām uzradusies vēl viena. Mana kaķenīte. Tā kā dzīvošu studentu kopmītnēs, loģiski, ka uz turieni ņemt līdzi viņu nevaru. Vecāki atteicās viņu ņemt, jo divi kaķi jau viņiem ir, draugi neviens neatsaucās. To arī saprotu, jo viņa ir ļoti īpaša rakstura ziņā-pieņem tikai mani, nav galīgi draudzīga pret citiem, kož un skrāpē. Bet tieši tāpēc viņa man ir tik īpaša un mīļa, Ne tāda, kā citi kaķi. Uz patversmi negribu vest, tur viņa aiz bēdām nomirs, un, domāju, ja atdošu kādam, tas "kāds" ātri viņu pametīs, jo kaķene tiešām pret citiem, izņemto mani, izturās briesmīgi.
Jā, jā, zinu, ka dzīvnieks ir atbildība un ar to jārēķinās. Bet, kad pirms sešiem gadiem viņa nokļuva pie manis, nevarēju paredzēt, ka kādreiz aizbraukšu.
Meitenes, ko jūs man ieteiktu?
99
