Komentārus izlasīju tikai pirmajās lapās, bet tēma vispaŗ rosināja padomāt... Liela daļa te minēja, ka nevarētu nosēdēt, jo vajag attīstīties, utt. Es arī kādu laiku atpakaļ teiktu to pašu, bet šodien aptvēru, ka tā jau nav lielākā problēma. Gan jau atrastu veidus kā attīstīties, kaut vai ar rokdarbiem nodarbotos, tiktos ar citām māmiņām (mūsdienās taču ir lielas iespējas satikties ar domubiedriem vai atrast māmiņu nodarbes caur internetu) Sāku pat jau priecāties, ka varētu būt forši audzināt savu mazulīti pēc saviem ne auklīšu ieskatiem, veltīt kādu laiciņu sev, bet tad nonācu pie secinājuma... Man tiešām pietrūks MANS darbs. Man ļoti patīk tas, ar ko nodarbojos un es neesmu nekāda darbaholiķe. Zinu, ka var mēģināt uz pusslodzīti kaut ko darīt mājās, bet man trūkst pašdisciplīnas. Toties atnākot uz darbu es jūtos tā it kānodarbotos ar savu foršāko hobiju. Man jau skumji paliek no domas, ka vajadzēs to visu pamest uz pusotru gadu. Bet protams viss var mainīties, kad būs mazulītis. Žēl, ka to visu ir tik grūti apvienot...