Cik saprotu, tad mājmācība nevienmēr nozīmē to, ka visu māca mamma.
Par to bērnu dabu - nedomāju, ka katram bērnam ir pienākums izjust apkārtējo nežēlību. Joprojām atceros savus sākumskolas/pamatskolas laikus, kur kāda meitene tika apcelta ļooti vārdiski, fiziski, viņas mantas spārdītas pa visu skolu utt. Skolotāji bija informēti, bet neatceros, lai kaut kas mainītos. Kāda cita meitene pat vēl 12. klasē nespēja iziet no tās dīvainītes čaulas un ik pa laikam par viņu ņirgājās, tai skaitā skolotāji. Nemaz nerunājot par neseno Jaunjelgavas traģisko gadījumu. Man pašai ģimnāzijas sākumposmā radās daudz kompleksu, no kuriem joprojām neesmu atbrīvojusies. Protams, 95% gadījumos tie apceltie arī ir vainīgi, jo nav spējuši par sevi pastāvēt vai ar laiku pieraduši vai tml., bet tomēr neuzskatu, ka mēs dzīvojam džungļu likumos. Ja vecāki redz, ka bērnam neklājas labi skolā (kas patiesībā nav tik biežs gadījums, ka tādas lietas tiek pieminētas, jo skolotājiem vieglāk visu noklusēt un pievērt acis), tad ir apsveicami, ka viņi izvēlas citas alternatīvas.
Protams, mājmācībai varbūt vēl daudzi citi iemesli, tos es nezinu, vienkārši šis šķita visuzskatāmākais.