Ko edat berniba?

Bišku ne pa tēmu, bet man ir bērnības trauma no kakao, kuram pa virsu sakrājusies plēve...wee

Vairs netiek ēsts gogelmogelis, laizāmais, piena-makaronu zupa, jubilejās vairs nav ķiršu-kokosa kūkas vai omammas lauku sviesta krēmu un biskvīta tortes, vairs svētdienās visa ģimene pie tv neēd saldējumu vai čipšus, kopumā ņemot - tiek ēsts veselīgāk, bet uj, cik daudz vairāk.

Vafeles arī neviens vairs necep, tāpat mammā putras neliek ēst, līdz redzams zaķis šķīvja apakšā. :D

Bērnībā ēdu visu, ko mamma vai oma gatavoja. Dzīvojām samērā nabadzīgi, līdz ar to nekādi smalkie ēdieni manā ēdienkartē nebija. Dažādas sviestmaizes, pankūkas, putras, kartupeļi ar balto-cīsiņu mērci, no zupām atceros zirņu zupu un boršču. Oma gatavoja arī dārzeņu sautējumu ar tesmeņa gabaliņiem. Ēdu vārītas plaušas ar majonēzi, ķieģelīti ar sālītu speķi. Laukos topā bija virtuļi ar ievārījumu, pīrāgi.
Kas mainījies? Neko no minētā vairs neēdu. Nu labi, sviestmaizes vēl ēdu. Nekādus iekšējos orgānus, speķus, cīsiņu mērces neesmu ēdusi jau vismaz gadus 10.

*mannā

Tikko sagribējās bērnībā taisītos kakao sviestu.

Sviestu samaisa ar pūdercukuru, kakao un dzirnaviņās samaltām auzu pārslām un smērē uz baltmaizes. Tāda ņamma bērnībā bija.

Godīgi sakot, nekas nav mainījies.
Vienīgais - varu iedzert kefīru, bet arī ne tā - ar gardu muti.
Visu, ko tad neēdu, to neēdu vēl tagad.

Man ļoti garšoja dzert jēlu olu. Laukos reizēm no kaimiņu kūtīm gāju kādu olu nospert :D tad vēl garšoja jēlu olu samaisīt ar cukuru un ēst. Tagad man tas liekas pretīgi :D
Kā arī man ļoti garšoja cūku pupas. Gan zaļas, gan vārītas. Tagad ne īpaši.

ēdu visu,

tagad no nopietnajiem ēdieniem ēdu tikai dārzeņus, vistas gaļu un cūkgaļu.
bernībā ēdu daudz margarīna, šausmas - tagad pat neskatos uz tādām lietām.

vairs neēdu sēnes, jūras veltes, gaļu (izņemot minēto), maizītes ļoti reti...

Bet kopumā, cik atceros, ko ēdu bērnībā, to ēdu vēl tagad. Kartupeļi, olas, maize, kotletes, karbonādes, siļķe kažokā, rosols (rosals?), zupas, dārzeņi u.c. jau nemainās.


Starp citu, man mājās ir pavārgrāmata vēl vecajā drukā un es nobrīnījos par sparģeļiem un citiem ēdieniem, kas, liekas, tikai salīdzinoši nesen nākuši modē. Bet kā izrādās tas viss jau bija. :D

Es drīzāk varētu pateikt, ko bērnībā needu un tagad ēdu.

No bērnības vairs neēdu aknu plāceņus, piena zupu, baltmaizi ar krējumu un cukuru :)

Īpaši nekas nav mainījies.
Vienīgais, kas pietrūkst, ir meža gaļa, jo, kad biju maza, tētis bija aktīvs mednieks.

Ā,nu jā, baltmaizi, margarīnu, cukuru nelietoju. Bērnībā gan.

Man berniba riebas grikji,tagad vinus varu gandriz plikus eest. Gjimene taisija piena zupas,tas man riebas. Berniba edu ko deva,tagad edu ko veelos.

Vēl dažus gadus atpakaļ nevarēju pat ne sekundi mutē paturēt olīves un negaršoja nekas, kam klāt ir paprika, kaut vai blakus stāvējusi.
Tagad olīves varu ēst burkām un papriku gabaliem.
Un tas tā pēkšņi notika.

Man drīzāk ir tā, ka tagad ēdu daudz vairāk kā bērnībā, ir lietas, ko neēdu tad un tagad, bet bērnībā neēdu gandrīz nevienu zupu, tikai piena, tagad jau ēdu daudz vairāk zupas un arī buljona, no kurām kategoriski atteicos agrāk.

Berniba garsoja piena klimpu zupa, bet tikai teta gatavota.
Siltu, tikko slauktu pienu vareju dzert, tagad man skermi sametas, iedomajoties to smarzu. Un piekost baltmaizi ar skidru medu. Skidrs medus man ari vairs nepatik, tikai riktigi sacukurojies.
Un vel cepam grenkas, rupjmaizes skeles ella.

Mainījies tas, ka bērnībā ēdu to, kas bija, bet tagad, to, ko gribu.

Saaku pieljaut eedienos piena produktus (piens, sviests, siers utt.), ko beerniibaa nedariiju (atsevishkjus produktus gan joprojaam needu, piemeeram, biezpiens). Mazaak prasaas galju kaa senaak (agraak garshoja visaadi sashliki, desas utt., tagad kaa kuru reizi). Kopsh mums bija akvaarijaa zivtinjas paartraucu eest zivis, iznjemot lasi. Agraak biju lielaaka saldummiile. Saaku dzert kafiju, ko agraak necietu. Lai gan man it kaa daudzi produkti neiet pie sirds, saaku attiekties pret visu ar mazaaku piesardziibu un, ja esmu ciemos vai aarzemees, nogarshoju visu, pat ja sastaavaa ir kaut kas, ko neveelos eest. Agraak biju izveeliigaaka. Veseliigaak noteikti nesaaku eest, bet ceru, ka reiz to mainiishu.