Es parasti uztraucos, pirms mani iepazīstina. Bet nezinu kādēļ, parasti patīku vecākiem. Pati brīnos, jo vienmēr esmu sakautrējusies, izvairos, daudz nerunāju, ja runāju, tad vēlāk domāju - kādēļ es ko tādu pateicu?, jo satraukumā visādas nesakarīgas atziņas iznāk utt. :D Turklāt man vienmēr liekas, ka man ir daudz nepilnību...
Bet topošā vīra tētis, kad uzzināja par kāzām, pienāca, apskāva mani un pateica, ka manam vīrietim ar mani esot ļoti paveicies. Tas kaut kā palīdz kliedēt šaubas pašai par sevi.
Un mani vecāki nepieņēma tikai vienu no maniem draugiem, jo redzēja, kas par cilvēku vēl pirms manis... Mums bija pat konflikti un nerunāšanas tādēļ. Es ilgi spītējos pretī, teicu, ka mana dzīve, daru, ko gribu, līdz nokrita rozā brilles un pati pamanīju, kāds tas cilvēks īsti ir. Bet vecāki nebija sapratuši, ka to jau iestāstīt nevar, tas pašam jāpieredz un jāsaprot.