Mācījos PLK pa dienu. Sanāk no paša rīta līdz +/- plkst. 16.00 lekcijas un no plkst. 17.00-23.00 darbs. Mācījos katru darba dienu, darbs katru darba dienu + dažreiz brīvdienās. Sanāca, ka katru darba dienu no plkst. 8.00-23.00 strādāju/mācījos. Bija viena brīva diena universitātē, tad no rītiem pildīju md visai nedēļai un pēcpusdienā gāju uz darbu vai otrādi - no paša rīta tajā dienā uz darbu un vēlāk visi mājas darbi. Md pildīju arī darbā, jo bija pusstunda pārtraukums. Atceros, ka kolēģe, arī studente brīnījās, jo jau sen nošautos, ja rūkātu kā es (viņai arī mācījās, bet mājas darbus neuzdeva). Mums mācības bija jā, gandrīz katru dienu + pilnu dienu, nevis 1 lekcvija no rīta, viena vakarā. Savukārt man bija kursabiedrene, kura nestrādāja, bet pilnīgi nekad neko nepaspēja - ne viņai mājas darbi bija pilnībā izpildīti un visu laiku žēlojās, ka laika trūkst. Tas gan bija kaitinoši! Tāpēc arī saku, ka visu iespējams, ja labi grib. Laikam tāpēc ļoti lani māku sevi organizēt un plānot laiku, kā arī ļoti vērtēju savu un citu cilvēku laiku.
P.S. Darbs bija birojā, bet nebija saistīts ar manu profesiju, bet tas nekas, jo bija pirmā nopiena darba pieredze. Strādāt saku ar 1. kursu. Izturēju 3 gadus un aizgāju, tad arī sāku pakāpeniski savā jomā strādāt.