Labrīt, būs tūlīt pirmā Jāņu dienas problēmtēma.
Es vienkārši esmu pilnīga muļķe, kura šķietami visu parasti sačakarē, bet nu kaut kādus komentārus palasot varbūt paliks vieglāk.
Stāsts tāds, ka esam tāds draugu bariņš, visu laiku atpūšasamies kopā. Reiz ballītes beigās palikām divatā, abi bijām iedzēruši,pabučojāmies, bet neko vairāk, kaut abiem gribējās, bet es kaut kā ieslēdzu smadzenes un pateicu nē. Lieki teikt, ka kopš tās reizes tāpat viņš izvairās mani vispār satikt. ok, bet vakarnakt ar vienu citu puisi no tās pašas ierastās kompānijas aizgājām meklēt papardes ziedu, es vispār neko negribēju, jo uzskatīju viņu tikai par draugu un. nebija tādas sajūtas, ka kaut kas varetu tur iznākt, bet viņš mani pārliecināja, ka vajag pamēģināt un tā nu it kā pārgulējām, bet tagad ir palikusi tāda nožēla, jo nekas labs tur nebija un...man viņš tiešām bija labs draugs,gribētos, lai arī turpmāk tāds ir. Cik ļoti pēc tā visa ir iespējāms palikt tikpat labiem draugiem, kā pirms tam?
193
