kautrība pakalpojumu jomā :(

Man kkā nepatīk iet veikalos pie pārdevējām un jautāt, lai man palīdz atrast vai iedod. Parasti tad gaidu līdz kāda pati uzskrien virsū vai piedāvājas palīdzēt :D bet dažkārt viņas krīt uz nerviem- kā ieej veikalā tā skan jautajums:labdien, jums kaut kā palīdzēt? Un vienreiz es jau neizturēju un pateicu viņai: zini, tu man ļoti palīdzēsi! Paturi manu iepirkumu maisiņu :D kopš tās reizes man tās bailes pārgāja. Man arī ir tā kā tev, bet parasti tās bailes ir tad, kad zvani kkur pirmo reizi un it īpaši, ja ar vīrieti jārunā, tad tāds mulsums :D

Man savukārt ir tā, ka esmu nevis kautrīga, bet man komunicēšana ar pakalpojumu sniedzējiem sagādā lielu diskomfortu, jo visu laiku šķiet, ka viņiem riebjas klienti, tāpēc es cenšos būt super laipna, bet liela daļa atbild nelaipni vai arī, piemēram, veikalā neatsveicina. Un tad mani pārņem tādas nepatīkamas sajūtas, īpaši, ja iepriekšējo rindā pasveicināja, bet mani nē.
Man reāli pirms sarunas ar klientu apkalpotāju ir tāds dīvains stresiņš, domāju - diez kā man izturēties? vai - kā tad šoreiz pret mani izturēsies? Tā visa komunikācija šķiet viens liels teātris, un man tas ļoti nepatīk.
Vispār tagad, kad to rakstu, apjaušu, cik tas ir sick... :D

Atšķirībā no Emigrantes, man dažreiz patīk runāties ar pārdevējām :) pasaku ko gribu, un viņas man atlasa mantas. Ļoti ātri un bez liekām galvassāpēm. Taču, ja man nepatīk pārdevējas gaume, nemaz neuzplīšos ar savām vajadzībām.

Kas man vēl ar vien ir problēma - augstskolā zvanīt pasniedzējiem, kuru priekšmetos man ir parādi un kuri nelasa e-pastu.

man bij jākarto viens parāds, sasūtīju vairākus e pastus , jo neparādījās, ka ir nosūtīts, tad man konsultācijās pateica nesūti man tik daudz epastus, un pajautāja vai neko vairāk nezinu, tiku sveikā. Laikam nobijās, ka atkal safludošu epastu. :D

es saprotu ka man ir jāzvana, un ja nesaprotu par ko ir jārunā es izvēlos nezvanīt, tupi turpinot meklēt info internetā. :D