kautrība pakalpojumu jomā :(

Man vienīgi nepatīk, ja kāds cits klausās, kad veicu šos zvanus nepazīstamiem cilvēkiem. Nezinu, sociofobiju sevī nesaskatu, ikdienā nav problēmu sapazīties ar svešiem cilvēkiem, parunāties. Bet... laikam nepatīk, ka caur klausuli neredzi otra "neverbālo valodu", nespēj vajadzības gadījumā gana veikli noreaģēt uz šīm zīmēm, pielāgot sarunu.
Turklāt (man arī darbā caur telefonu reizēm jāvienojas ar cilvēkiem par visu ko) šādos zvanīšanas gadījumos man besī tas, ka vajag man! Man vajag pierakstīties pie ārsta vai friziera vai sarunāt tikšanos darba darīšanām. Tāda kā lūdzēja pozīcija, turklāt neredzi, kā tas cilvēks reaģē - moš jau pēc tava pirmā teikuma rauc uzacis :D bet klausulē vēl klusē :D

Pašas bailes pārvarēt - vien ar ilgiem treniņiem, piespiešanos sevī labot šo kaitinošo sīkumu.
Lai sarunā neveikli nepītos - iepriekš pierakstīt vai nu visu tekstu vai svarīgākos punktus, ko noteikti gribi uzjautāt, kas sarunā jāpiemin.

Pievienojos bariņā :D
Tā kā darbā ik pa laikam sanāk zvanīt un kārtot lietas telefoniski, tad vairs tik ļoti pirms katra zvana nesatraucos. Kaut gan kādreiz bija ļoti lielas grūtības.
Vienīgi nepatīk zvanīt, ja telpā ir citi. Muļķīgi, bet mājās bieži vnk aizeju uz virtuvi, vai tur kur neviena nav uz piezvanu.
Vēl ilgi jāsaņemas,ja zvanu jāveic krieviski. Liekas,ka no manas sliktās krievu valodas neviens neko nesapratīs :D

Man šitā ar gadās. Kad vajadzēja zvanīt uz darbu, arī - sirds ātri sitās, rokas trīc. Smieklīgi. :D Tad vēl reizēm ir tā, ja, piemēram, zvana no skolas vai nu zobārsts, vai vēl nez kas - reizēm runājot sarkstu. :D

Oj, man arī šis ir ļoti raksturīgi.
Jau pēdējos divus mēnešus cenšos aizsūtīt prakses pieteikumu - mans klupšanas akmens ir motivācijas vēstules... nu nespēju es viņas iesākt. Grrr.

Piezvanīt arī ir grūti - kad pirmo reizi mēģināju pierakstīties uz solāriju - katru dienu kādas 2 ned mēģināju zvanīt....toties kāds prieks bija, kad tas beidzot izdevās!!

man arī ir šī problēma. ļoti nepatīk kādam uzbāzties ar savu personu, ne tikai telefoniski, arī klātienē, arī sūtīt e-pastus un vēstules pa pastu. dažreiz nesaņemos, dažreiz saņemos, bet bieži man lai saņemtos, vajag ļoti daudz laika, tā dažreiz termiņi tiek nokavēti.

man tiesi besi ara tas, ka frizetava sievietes vislaik klacojas. ka tada vistu kuti. jutos tados brizos neomuligi, jo es neesmu tada cilveks, kas vislaik pļurkšķēs/.

pat neiedomājos, ka ir tik daudz cilveku, kuriem kauns zvanīt kādam. Tas ir pārsteigums. Bet reizēm var just , ka otrā galā cilveks ir kautrīgs un grib , ka tik ātrāk visas darīšanas ( saistītas ar darbu) nokārtot un viss:)

man tieši tas pats! Nepatīk man zvanīt pa telefonu, man vieglāk aiziet personiski un pieteikties, kur vajag

+
ja man jāpierakstās pie ārsta vai friziera, pagaidu situāciju kad esmu viena, tad zvanu, ja uzrakstu tekstu uz lapiņas, man viss sakāmais mainās. Ātri nomurminu kko un klausos ko man atbildēs. Iedomājos, ka strādāju apkalpošanas jomā un runāju tieši tādā pašā stilā. :D

Jā un kad kāds klausās ko saku pa telefonu man pārmet, ka nepareizi runāju, bet galvenais jau ir tas ka tas cilvēks tajā galā saprot pa ko iet runa. :D

Man arī kādreiz tā bija, bet sapratu to, ka, ja vajag piezvanīt, tad manā vietā neviens to neizdarīs, tāpēc agri vai vēlu nāksies to darīt pašai.
Un tie cilvēki pie kuriem ej vai zvani, viņi jau nezina, ka tu baidies. Un viņi tev neko sliktu neizdarīs! :)

Man arii nepatiik zvaniit sveshiem cilveekiem. Tai vietaa izveelos sms, emailu vai aci pret aci. Man traucee tas, ka neredzu to cilveeku, ar ko runaaju. It iipashi, ja otraa galaa nav tas apkjeeriigaakais cilveeks, man ir taada sajuuta, ka pa telefonu ir gruutaak kaadam kaut ko ieskaidrot.

man arī vieglāk aiziet un uz vietas sarunāt vai tikties aci pret aci, nekā pa telefonu. man vispār nepatīk kārtot lietas pa tel. vienmēr sastresojos, aizmirstu kaut ko pajautāt, utt.. kaut kāds stulbums, it kā jābūt vieglāk, neviens jau tevi neredz, bet vienalga :)

offline, es līdzīgi :) pirms nopietnas sarunas sarakstu uz lapiņas visādus "pieturas punktus" un tad mazāka iespēja kaut ko piemirst.. pēc tam skatos savus pierakstus, lapiņas sazīmēta visādiem ķeburiem un līkločiem, tādejādi laikam izpaudies stress :)

Man tas pats :D Bet palika vieglāk, kad uzsāku savu dzīvi citā vidē, kur neviens cits to manā vietā nevarēja izdarīt.

Vēl traģiskāk ir kad piezvana uz frizētavu, ārstam- vienalga,kur Tu maksā, bet atbild asā, parupjā tonī - tip, ko tu man te zvani. Absurdi, es gatava maksāt, bet izskatās, ka kādam peļņa nav vajadzīga.

Man zvanīšana arī agrāk likās šausmīga, atliku līdz pēdējam vai nezvanīju vispār, vēl tagad runājot priekšā esošā lapiņa tiek neapzināti sazīmēta un sašvīkāta, mēģinot koncentrēties sarunai. Galvenais vienmēr ir jautājums, vai cilvēku neiztraucēšu un vai ir piemērots brīdis. Kā arī tas, ka neredzu seju..
Bet šobrīd tas ir pārvarēts, jo palīdz apziņa, ka tas ir viņu darbs un ka tādi kā es, kas zvana, ir daudzi.
Kas man vēl ar vien ir problēma - augstskolā zvanīt pasniedzējiem, kuru priekšmetos man ir parādi un kuri nelasa e-pastu.. Pasniedzējiem man jau ir grūti aizrakstīt vai palūgt personīgi atļauju rakstīti k.d., kur nu vēl zvanīt. Galu galā veidojas sitācija, ka dažus priekšmetus vienkārši nevaru nokārtot. :( Šis ir kaut kas, ko atzīstu skaļi un kaunos, ka kas tāds var kaitēt manai izglītībai.

Mani arī agrāk nomocīja šī problēma, bet brīvprātīgi-piespiedu kārtā nācās tai pārkāpt pāri. Visvairāk ''biedē'', ka otrā pusē būs neapmierināts cilvēks, kurš pāris sekunžu laikā pamanīsies pamatīgi sabojāt dienu.

Pirms stājos universitātē, bija jāpiezvana vadībai un jāpajautā vai vēl maz var pieteikties. Man bija traki bail, tāpēc draugs, pirmo un pēdējo reizi, piedāvājās to izdarīt manā vietā. Ieslēdz skaļruni, piezvana un jautā vai tur un tur var vēl pieteikties. Viņam pretī atskan skaļš un neapmierināts "NĒ!", pēc kā seko nomesta klausule. Šokā piezvanīju mammai un izklāstīju situāciju. Tālāk jau viņa zvanīja vadībai ar šo pašu jautājumu. Laikam izdzirdot vecāku (un naudīgāku :D) balsi, notika kaut kāds klikšķis, jo pēkšņi "droši varēju stāties iekšā kaut vai rīt". Izbrīna mani tā attieksme dažkārt, nopietni.

Man tas pats, un es arī domāju, ka esmu vienīgā. Problēma rodas tad kad jāzvana svešam cilvēkam - zobārsts, kāds sludinājums, ārsts. Ilgi nevaru saņemties :D

Man līdzīga problēma- ilgi jāsaņemas, lai nepazīstamam cilvēkam pazvanītu- visu laiku liekas, ka pazvanīsu nelaikā. Dažus gadus sanāca vasaras sezonā aizvietot klientu registratori vienā veselības iestādē, kur vienigais pienākums bija atbildēt uz zvaniem/ zvanīt atpakaļ - sākumā bija baigi grūti, ik reiz salecos, kad telefons iezvanījās, bet uz beigām jau bija baigi o.k. Tomēr pec kāda pusgada visa nepatika un bailes saistībā ar zvanīšanos bija atpakaļ.

Welcome to the club!

Nav man tik traki, bet runājot par sludinājumiem... ja ir iedots tel. un @, tad es nezvanīšu nekad. Ja ir dots tikai telefons, tad arī nezvanīšu, labāk citu sludinājumu meklēšu :D, bet man nav problēmu piezvanīt frizierei, manikīrei utt. ar nosacījumu, ka es pazīstu to cilvēku... Man ļoti nepatīk zvanīt svešiniekiem... Un nepatīk celt klausuli, ja zvana nepazīstams numurs. Daru to ar piespiešanu, bet dažreiz tomēr iebāžu telefonu zem spilvena un neceļu.. Jā, esmu dīvaina :D