Situācija un jūsu rīcība tajā

Esmu pārliecināta, ka palīdzētu, bet... ir viens liels BET... ja cilvēks ignorē/neiet pretī/neieņem palīdzību, tad tam 2. cilvēkam jābūt tiešām dzelzs gribai, lai visu to izturētu un pašam nekristu depresijā

* nepieņem

Nežēlot, tas padarīs visu vēl ļaunāk, bet gan likt justies svarīgam, lai atmaigst.

Man draudzenei bija līdzīga situācija. Vispirms bija anoreksija, pēc kuras cilvēks iekrita dziļā depresijā.Nav pat jēgas censties palīdzēt, uzmundrināt vai mēģināt runāt par problēmu, kuru otrs neapzinās. Dažreiz es sāku kaut nedaudz ieminēties un vienīgais, ko dzirdēju bija "ne jau par šito tagad runāsim, labāk pastāsti, kā tev šodien gāja''. Tāpēc es centos par problēmu nerunāt, bet cilvēku izklaidēt, parādīt mazos priekus pasaulē. Gājām uz kino, ēdām garšīgas kūkas, savācām draugus un braucām ar laivām, spēlējām basketbolu u.tml. Domāju, ka galvenais ir turpināt kontaktēties. Ja šis cilvēks ir tuvs, tad kāpēc viņu pamest grūtā brīdī?

nejūtos pietiekami kompetenta, lai varētu palīdzēt ar depresiju sirgstošai personai. visi tie "pasmaidi", "ejam ēst saldējumu" visu padarītu vēl ļaunāku, jo otrs pārdzīvotu, ka viņu neviens nesaprot, ka viņš nekur negrib iet, tikai sēdēt viens pats savā istabā, un tie labie vārdi un aicinājumi vairāk nepalīdz, nekā palīdz. turpinātu kontaktēties, ja otrs cilvēks to gribētu, sevi neuzspiestu, attieksmi nemainītu, problēmas ignorētu, bet saprāta robežās, ja justu, ka galīgi traki, tad rīkotos. protams, ignorētu ar nosacījumu, ka iepriekš būtu centusies parunāt, lai meklē speciālistu.

Es sliecos piekrist foxfun - runātos par visu ko citu un darītu lietas, kas neatgādina problēmu.

Kad biju sīkā, viens mans klasesbiedrs, ar kuru tobrīd bija ļoti draudzīgas attiecības, krita depresijā pēc tam kā pabija slimnicā ar plaušu karsoni. Nu kādu mēnesi katru dienu es centos visvisādi viņu uzmundrināt, bet viņš negribēja neko, tikai čīkstēt un žēloties, gribēja runāt tikai par to cik viss ir slikti... Beigu beigas es padevos, saķu ignorēt un pamazām mūsu kontakts pačibēja. Viņš kaut kā pats tika visam pāri, bet mēs vairs nekad par to neesam runājuši un arī nekad vairs neesam bijuši draugi.

Man jau liekas, ka es varēju darīt vairāk viņa labā, bet laikam jau biju pārāk sīka un arī bez jebkādiem līdzekļiem (manai ģiemenei klājās ļoti plāni tajā laikā).

Šobrīd, ja gadītos tāds cilvēks tuvumā es noteikti censtos daudz vairāk palīdzēt. Bet es nevaru garantēt, ka man pietiktu pacietības... Jo tomēr tam cilvēkam kaut nedaudz ir jāgrib no depresijas izrauties, citādi es varu pazaudēt jēgu kaut ko tā cilvēka dēļ darīt.

Ja šis cilvēks ir tuvs, tad kāpēc viņu pamest grūtā brīdī?

Skat. meksikankas atbildi:

tad tam 2. cilvēkam jābūt tiešām dzelzs gribai, lai visu to izturētu un pašam nekristu depresijā

Manā pieminētajā situācijā laikam tā arī ir.

Piekrītu, ka var būt tā, ka otrs cilvēks nu ne par ko neskatīsies uz labām lietām un gaudos par savu sāpi un tad arī pacietība un griba censties pazudīs. Varbūt manā gadījumā bija citadāk :)

Tad vēl viens jautājums visām - bet ko reāli darīt tam cilvēkam, kurš ievelk citus negatīvismā? Viņš taču to apzināti nedara, bet tā sanāk, ka viņa skatījums uz dzīvi nav pozitīvs, līdz ar ko citi pavelkas uz negatīvismu vai pat vispār novēršas.

Es pati esmu (bijusi) abās pusēs, ja kas.

Ja man ar vaidzetu rast atbildi ka citiem nebojat nervus.

Pievakare, esmu optimiste un man nav saprotami cilvēki, kuri vnk visu redz melnā krāsā, ja tā nav slimība. Kā tas ir iespējams? Tas nozīmē, ka nekad tādi cilvēki nepriecājas, nesmejās, nejūtās laimīgi? Gan jau, ka tomēr. Nu tad kāpēc tik ļoti jāpieķerās negatīvām lietām un jāgruzās ar tām, ja var dzīvot vieglāk, brīvāk, nepiespiestāk. Nu kāda jēga no gruzīšanās, pārdomām par megaeksistencālām globālām filozofiskām pasaules problēmām?.. Ko tev tas dos?... Un nedomāju, ka tādi cilvēki neapzinās savu drūmumu. Apzinās un viņiem tas patīk - tur jau tā problēma...

Es atbalstītu, censtos kā varētu.
Vispār viss atkarīgs no situācijas. Ja depresija tāpatās... Un ja tas cilvēks uz maniem pūliņiem neveltītu uzmanību un turpinātu čīkstēt un gruzīties, vnk man zustu pacietība.
Bet ja kāds nomiris, vai viņam bijusi smaga bērnība, nu ka reāli zini, ka šausmīgs pamats tam visam, tad vienalga cik varētu, tik atbalstītu. Nepadotos.

Neon, par vienu situāciju no savas pieredzes - tur visticamāk vienkārši ļoti daudz apstākļu sakrituši veidojot melno strīpu dzīvē.
Par otru situāciju no savas pieredzes - jā, piekrītu, ka tas jau vairs nav kļuvis tikai kā posmiņš dzīvē vai slimība, bet pieradums un dzīvesstils. Pats stulbākais jau ir tas, ka pienāk reizēm brīži, kad GRIBI izrauties no negatīvisma, bet nespēj, jo vienkārši neproti dzīvot citādi. Es šodien aizdomājos, ka ar šādu uztveri daudziem tikai kaitēju, līdz ar ko labāk viņus likt mierā (patiesībā no daudziem esmu distancējusies), bet no otras puses manī ierunājas egoiste, ka negribas tos cilvēkus pazaudēt, un vēl tā nereālā vēlme kaut ko mainīt.

Gan jau tas viss skan visai neizprotami pozitīviķiem.

Es esmu visādi mēģinājusi palīdzēt, bet mani atgrūž. Pat vienkārša izrunāšanās nav variants. Man, savā laikā, cilvēki nevēlējas palīdzēt (kaut arī to īsti nelūdzu, bet neviens iniciatīvu neizrādīja) un vienkārši aizgriezās no manis.

Man jau liekas, ka tur jāpalīdz speciālistam. Es diez vai pati tur varētu kko izdarīt.

Ir bijušas līdzīgas situācijas.. Esmu līdusi vai no ādas laukā, lai palīdzētu.. bet tiklīdz jutu, ka pati sāku ''grimt purvā'', likos mierā un pārstāju ieguldīt enerģiju.

Pievakare, attaisnojums tavai situācijai, ko es saprastu - manuprāt vēl esi gana jauna. Iespējams tev nedaudz ievilkusies pusaudžu krīze tā saucamā (neapvainojies). Jo es tiešām nepazīstu nevienu pieaugušu vecāku cilvēku, kurš būtu riktīgs negatīvisma iemiesojums. Visiem, protams, mēdz uznākt, bet visiem arī pāriet. Gan jau arī tev ar laiku pāries... Jo kad sākas patstāvīgā dzīve, jāuzņemās atbildība, dzimst bērni, rūpes par finansem, mājokli, saimniecību, karjeru - tici man, nav laika filozofijai un drūmumam. Laiks sāk ritēt nežēlīgā ātrumā...

Tad vēl viens jautājums visām - bet ko reāli darīt tam cilvēkam, kurš ievelk citus negatīvismā? Viņš taču to apzināti nedara, bet tā sanāk, ka viņa skatījums uz dzīvi nav pozitīvs, līdz ar ko citi pavelkas uz negatīvismu vai pat vispār novēršas.

Ja velk līdzi negatīvismā.. es norobežojos. Dzīve ir pārāk īsa, lai izniekotu laiku uz negatīviem cilvēkiem.
Es uzskatu, ka tie lielie negatīvisti ir šausmīgi egoisti (parasti viņiem gan par to ir pretēji uzskati).

Un ko darīt tādam cilvēkam? Varbūt vērsties pie speciālistiem, ja pats netiek galā..