Ja es joprojām būtu tāda kā agrāk, noteikti nelaistu, iecirstos un nelaistu, viss :)
Tagadējā situācijā... varbūt ne gluži nelaistu, bet censtos kaut kā gudri izdarīt tā, ka viņš nebrauktu.
Un man besī tie salīdzinājumi, ka ja gribēs, tāpat nokrāps. Nu nav tā!!! Ja tu speciāli radi tādus apstākļus, kur to tik viegli izdarīt, tad lielāka iespējamība, ka tas arī notiks. Jā, vīrietis jebkurā brīdī var ieviest sev mīļāko un iet pusdienlaikā vai pēc darba drāzties ar viņu. Bet cilvēks pēc daba ir slinks, iet meklēt un aplidot citu dāmu, pēc tam lavierēt ar laikiem, krāpt, tik daudz stresu. Ja ģimenē vairāk vai mazāk viss ir kārtībā, nu nafig viņam tas, nedarīs to.
Bet ja aizbrauc uz citu valsti, tur tusiņš uz pilnu klapi, mauka pati sēžas klēpī, attiecīgais fīlings... hmm nu kāpēc gan nepameņģēties? Neviens tak neuzzinās, vēl ir pāris dienas rezervē, kad sirdsapziņu nosmacēt. Un tur pat nenostrādās fakts, ka mīl savu meiteni. Vīrieši nokrāpj galvenokārt tāpēc, ka IR VIEGLA IZDEVĪBA. Regulārie krāpnieki, tā ir pavisam cita suga. Bet es runāju par tādiem "tā vienkārši gadījās".
Ja es padomāju pat no sava viedokļa. Dzīvojot ikdienā un mīlot savu puisi, es nemūžam neiegādātos sev mīļāko. Bet ja es uz 2 nedēļām aizbrauktu viena pati uz Grieķijas kūrortu, cita atmosfēra, pludmale, kokteili, dejas līdz rīta gaismai, kāds seksīgs grieķis mani sāktu aplidot, ļautu man atkal sajust tos taureņus... ja būtu pareizais moments, vieta, laiks, fīlings, nekurienes sajūta... kas to lai zina, varbūt arī ļautos kaislei.
Tā kā krāpšana ikdienā un kreisais solis kūrorsta romānā/tusiņā - tās ir pilnīgi divas dažadas lietas.