Nav bildinaajuma

Būtībā piekrītu Librai, ka paša pāra attiecībās tā pa lielam jau nekas nemainīsies pēc laulībām. Ja mīl, tad mīl gan draudzeni, gan arī pēc tam sievu.

BET diemžēl citiem apkārtējiem cilvēkiem tas gan ko maina. Pirms vairākiem gadiem atceros man bija saķeršanās ar vienu džusi, kas man sejā tā arī iemeta: a kas tu viņam tāda esi? tikai draudzenīte?
Tas nekas, ka jau daudzus gadus bijām kopā, dzīvojām kopā un būtībā esam kā vīrs un sieva.

Vai arī radi žēli skatās virsū: ak , tu, nabadzīte, tevi neviens neprec...
Tas nekas, ka varbūt abi nemaz negrib precēties.

Un draudzenes nez kāpēc ar vīzdegunīgāk sāk izturēties, jo viņām redz ir vīrs, bet man tikai draugs.
Tas nekas, ka viņā to savu vīru pazīt 2 gadus, bet es savu draugu - 10 gadus.

Un tādi vēl un daudz piemēri, kad apkārtējā sabiedrība tevi uzskata par "zemāku" tikai tāpēc, ka esi draudzene, bet ne sieva.

Dikti gara diskusija..kad tiku līdz kotletēm pārslēdzos uz pēdējo lapu.

Vispār man šitā precēšanās lieta ir ļoti aktuāla un personīga:)

Tagad sākam dalīt ielūgumus un neviļus tskārtu, ka ir interesanti vērot vīriešu reakcijas saņemot ielūgumus! Par kāzām kā tādām jau daudzi zināja, bet saņemt ielūgumu ir kas cits...

Piemēram - viens čalis, kuram veidojas pirmās nopietnās attiecības palika dikti nopients, pat rokas laikam sāka drebēt:D

Viens cits, tusētājs, ar nakts sakariem bez nodomiem par nopietnām attiecībām uzsvēra to, ka būs forša ballīte.

Vēl kāds cits, kurš dzīvo kopā ar gados vecāku sievieti, kurai ir meita un tikko viņiem piedzimusi kopīga meita - vispār dikti izplūda. Viņš ir vecāks par manu draugu un sāka viņam teikt to, cik ļoti viņš ciena un aprīno šādu soli no mama drauga puses.
Viņš arī ir ilgi kopā ar to savu sievietit, tagad vēl bērns, bet viņš teica, ka viņam nav tās iekšējās pārliecības, ka jā - tā ir īstā un vienīgā. Viņš viņu mīl, grib dzīvot kopā, bet ar šādu soli negrib liekuļot un melot pats sev... viņš nejūtot, ka tā ir tā tiešām liktenīgā otrā pusīte.

Un tad es tā sapratu, ka (daļai vīriešu) tas nebildināšanas iemesls ir tas, ka nav šīs iekšējās pārliecības. Ka viņi apzinās lietas nopietnību, cik tas ir svēti un nozīmīgi un vēlas precēties tikai tad, kad tiešām to jūt ar visām dzīslām - ka tā ir sieviete, ar kuru dzīvot kopā līdz mūža galam.

Un līdz ar to man ir dubulutprieks par to, ka mēs šovasar precamies - jo nav divu domu par īsto un vienīgo:)

Bet saistībā ar šo tēmu ir tik daudz dažādu piemēru un katram jau ir savi iemesli...

Nika - kādā situācijā tas tika pateikts, ka tu esi tikai draudzenīte? nevajag iesaistīties konfliktos, kur nevajag. lai gan es nezinu, kas tā bija par situāciju.
man nebūtu tādas draudzenes, kas tagad pašas apprecējušās tagad uz mani skatās zemāk. varbūt jums ir daudz foršākas attiecības vispār, nekā viņām. mēs nekad neuzzināsim citu pāru melno pusi, kad visiem šķiet, ka viņi ir brīnišķīgākais laulātais pāris pasaulē.

Nu ir tādas sievietes, kam nav lielāka sasnieguma un cita mērķa dzīvē, kā apprecēties un laist pasaulē bariņu bērnu. Un tad līdzjūtīgi skatīties uz citām sievietēm, kuras vēl nav apprecējušās un laidušas pasaulē bariņu bērnu. Bet tādus cilvēkus nav jāņem par pilnu. Vērā jāņem tikai savas vēlmes.

Interesanta diskusija.
Atausa atmiņā kāds pētījums, kuru lasīju jau labi sen un parunājot ar vīriešiem, viņi to arī ir apstiprinājuši- vīrietis zin, ka sievieti gribēs precēt jau pirmā gada laikā. Protams, ja vecums nav padsmit gadi, bet jau pāri 25.
Un precētiem vīriešiem esmu prasījusi- kā ir? un atbilde ir bijusi- es zināju, ka viņa ir tā ĪSTĀ!
Zinu arī pārus, kur sieviete pasaka- vai nu precamies vai šķiramies un tad vīrietis ir spiests bildināt, protams, ja negrib zaudēt šo sievieti.
Pati nedzīvotu ilgus gadus bez laulības, jo uzskatu to kā nākamo soli, kā apzīmējumu tam, ka abi esam gatavi uzņemties atbildību. Ir jau tā, ka gājējs aizies tāpat, būs laulība vai nē, bet gribam vai nē- sabiedrībā laulātu sievieti uzskata par nedaudz augstāku, nekā tikai draudzeni.
Pati vēl neesmu bildināta, bet mēs vēl neesam kopā gadu. Zinu, ka tad, kad pārkāpsim pāri gada slieksnim, tad varu sākt gaidīt, jo mans vīrietis arī teica- padzīvosim kopā gadu un tad es bildināšu.
Anyway, nāks bildinājums pēc 6mēn vai gada, tas vairs nebūs svarīgi, jo mēs jau zinam kādas būs mūsu kāzas un ko mēs kopā vēlamies sasniegt :)

Mani arī vīrs bildināja, kad vēl nebijām pat īsti gadu bijuši kopā. Protams, ka, tā kā bijām tik neilgi kopā, bija grūtības pēc kāzām, jo nebijām tik labi pazīstami vai izgājuši lielām grūtībām cauri. Nākušas daudzas atklāsmes, labāk iepzīts cilvēks bez rozā brillēm. Bet kopumā es noteikti uzskatu, ka tas ir lielsiksi, ka esam precējušies.

Mani visvairāk fascinē tas, ka bērnu uztaisīt nav problēma, tam ir īstā, bet, lai precētu, tad gan nē. Tā ir arī sievietēm (ir piemērs).

Manuprāt, bērns ir nopietnāks solis/ lēmums nekā precības, bet, acīmredzot, tā domāju tikai es...

Nu tam es varētu piekristi, ka vīrietis jau āri saprot, vai ir īstā. Manējais pats man tieši tā arī ir teica, ka viņš zināja, ka esmu īstā jau otrajā randiņā, kad paņēma mani aiz rokas, sajuta to vibrāciju. Un bildināja jau pēc pāris mēnešiem.
Ak vai, tikai apprecēt negrib jau... ntos gadus :D Bet nu mans tāds īpašs gadījums. Viņš zina, ka esmu īstā, ir nolēmis nodzīvot ar mani līdz mūza galam, tikai neapprecoties.

Manuprāt, bērns ir nopietnāks solis/ lēmums nekā precības

+++

Nu tam es varētu piekristi, ka vīrietis jau āri saprot, vai ir īstā. Manējais pats man tieši tā arī ir teica, ka viņš zināja, ka esmu īstā jau otrajā randiņā, kad paņēma mani aiz rokas, sajuta to vibrāciju. Un bildināja jau pēc pāris mēnešiem.
Ak vai, tikai apprecēt negrib jau... ntos gadus

Kāda jēga no bildinājuma, ja tam neseko kāzas? Tas tad ir bezjēdzīgs pasākums un vēl sliktāka izturēšanās pret sievieti. Tas mans, protams, subjektīvais vērtējums.

Anne, viņš uzskata, ka ar gredzenu jau ir man solījies :)
Bet es vēlreiz saku, viņš nav tāds tradicionāls vīrietis, viņam ir sava īpašā loģika :D

Man bērns karjerai un sevis pilnveidošanai it nemaz netraucē. Nesaprotu, kāpēc tāds uzskats, ka sievietes ar bērniem bezmazvai interesē tikai autiņu mainīšana un putru vārīšana.
Es paralēli bērna audzināšanai studēju maģistrantūrā, strādāju mājās (rakstu projektus), arī ceļot sanāk.
Vēl varu pateikt, ka bērns mani kā personību ir pilnveidojis uz labo pusi vairāk, nekā 10 karjeras. :)

(Tūlīt gan jau būs kāds komentārs, ka es lielos ar savu laimīgo dzīvi :D)

Atausa atmiņā kāds pētījums, kuru lasīju jau labi sen un parunājot ar vīriešiem, viņi to arī ir apstiprinājuši- vīrietis zin, ka sievieti gribēs precēt jau pirmā gada laikā. Protams, ja vecums nav padsmit gadi, bet jau pāri 25.

Šim pilnīgi piekrītu. Ja ir, tad ir, ja nē, nu tad sākas kaut kādas atrunas, vilcināšanās un sazin kas vēl.
Nešķiediet savu dārgo laiku ar vīriešiem, kuri nav tā cienīgi un negrib jūs redzēt kā savu īsto un vienīgo!

priori Piekrītu. Man arī šķiet, ka bērns ir krietni nopietnāk. Bērns divus cilvēkus saistīs uz visu mūžu, kamēr laulību tomēr var izšķirt un dzīvot tā it kā otrs nekad nav pazīts. Šķiet nekrietni, gluži vai nodevīgi pret otru cilvēku uztaisīt kopējo bērnu, bet dzīvot ar domu, ka kaut kad nākotnē būs kāda cita.

Es pazīstu pāri, kas ļoti ilgus gadus dzīvoja neprecējušies un apprecējās tikai tad, kad atkal pēc kādiem 20 gadiem pieteicās bērniņš.

Manuprāt, bērns ir nopietnāks solis/ lēmums nekā precības, bet, acīmredzot, tā domāju tikai es...

+ Gluži manas domas.

Draudzene tiešām ir "tikai draudzene" - ja kaut kas nepatīk, vecis var pacelt cepuri un mierīgi aiziet.

Vecis var pacelt cepuri un aiziet arī tad ja abi ir precēsi un arī tad ja abiem ir 4 bērni.

Es tā padomāju, ka zinu tikai tādus pārus kuri apprecējušies pēc minimums 4 gadiem kopā. Ir arī tāds pāris kurš bijis kopā kopš vidusskolas, apprecas pēc 10 gadiem attiecībās kaut abiem tobrīd bija tikai 25.

Šis jautājums vispār nav tik viennozīmīgs,. Ir gadījumi kad vīrietis tiešām šaubās un ir gadījumi kad finanses un tamlīdzīgas lietas traucē. Tur vienkārši nav ko stridēties un apspriest, tas ir pavisam loģiski.

Mans vīrietis pateica- nomet pīpēšanu, apprecēšu. :D Un pats trakākais- viņš to domā nopietni. Nu ko es- precēs-precēs, ne- ne! Obidno jau būs, bet tamdēļ nemīlēšu cilvēku mazāk. :) Ir arī vēl viens "bet", vīrietis jau arī ir tikai draugs, kamēr pāris nav precējies. Vot kas man nepatīk, ka sieviete stāvoklī iet pie altāra, vai tad tik precās, ka jau ie bērniņi piedzimuši, man liekas, ka tam ir jānotiek pirms tam. Savā prātā pat apsveru, ja man mazie piedzims pirms laulībām, tad arī palikšu neprecēta, jo precēties pēc mazā ar to bērna tēvu man liekas pagalam nepareizi. Kaut kā tāda sajūta, ka ja jau negribēji mani pirms bērna, tad pēc bērna man liekas kā nedaudz uzspiesti vīrietim un vispār nepareizi.

Esmu jau bijusi precējusies, līdz ar to statuss sieva un statuss draudzene man ir labi pazīstams, laikam tāpēc tagad uz to tā neiespringstu. :)

Esmu kopā ar savu mīļoto cilvēku ar kuru gribu nodzīvot visu mūžu, un man vienalga viņš prec mani vai nē, jo tagad mēs vēlamies bērniņu un pirkt dzīvokli, kā arī kopīgi domājam par nākotni, minētās lietas ir manas prioritātes vispirms, tāpēc kāzām man nauda nav, ja arī tiktu bildināta, tad visdrīzāk tā būtu sarakstīšanās, bet pēc 5,5 gadu attiecībām bildinājumu neesmu saņēmusi, bet tas mums neliedz plānot bērnu un domāt par kopīgu nākotni, arī mūsu draugi vairums apprecējušies kā minimums pēc 5 gadu kopā būšanas vai pat ilgāk, vai dzīvo nerpecēti un par šķiršanos neviens tāpēc nedomā, jo arī neprecēties viss jau ir kopīgs, tāpēc nemaz tā aiziet nevar un arī kāzas aiziešanai nav šķērslis. Es jūtos labi un mīlēta arī kā draudzene, bet nu ceru jau sagaidīt bildinājumu, bet tas man nav šķērslis, lai mēs būtu kopā.

Ja meitenei mērķis ir tikai kāzas, nevis blakus savs mīļotais cilvēks, tad uz priekšu - uzsta'diet uztimātus un ja kāzas nesgaidat, tad atliek tikai šķiršanās. ;)

Lai uzstādītu ultimātus, jābūt pārliecinātai, ka dabūsi vēlamo vai gatavi šķirties.
Zinu, ka uz manu vīru tāds ultimāts - vai nu precamies vai šķiramies, iedarbotos tā, ka viņš teiktu - škiramies.

Kad tikai draudzējamies, izteicu savas domas par precībām, un vīrs cienīja tās, tāpēc bildinājums bija. Bet ultimāti ir smieklīgi.